Māja smaržo pēc koka un sveķiem. Kamīnā deg egļu malka, kas dod karstu uguni un spilgti sarkanu liesmu. Uguns sakarsē rokas un dedzina seju. Klubkrēslā ir omulīgi, uguns atrodas patīkamā attālumā. Ārā gaudo vējš. Ārā ir auksts. Viss meža siltums atrodas vienā kontrapunktā - manā kreisajā krūšu pusē.
Viss ir katra paša galvā. Nekas nerodas ārpus galvas, viss rodas tikai galvā galvā galvā un galva man griežās, smadzeņu vietā ir vate. Neciešu paškontroles zudumus. Man ir jātrennē paškontrole. Bet tauriņi - tauriņi ielien vēderā, ielien galvā, iekūņojas un paliek. Ir slikti un labi vienlaicīgi, gribās izvemt tos ārā. Pārāk bieži man piemetās tā slimība, joprojām sevi neuztveru nopietni.
Bet Brenguļu alus smaržo pēc mēnešreizēm - saldi/šķebinoši/reibinoši un reizē riebīgi.
Istabā beidzot ir tas miers, kuru es meklēju. Sildītājs diennakti atstāts uz pilnu klapi ir radījis pirts efektu. Sēžu maiciņā un kājas čībās deg, jo beidzot strādā arī radiātors (jāpiezīmē, ka pirms tam sēdēju 2os džemperos un ietinusies segā). Uz palodzes deg svecītes un kūp vīraks, blakus tām stāv divas grieķiska rakstura kartiņas, kuras vakar iemainīgu Ļeņingradā meitenei, kura lasīja manas domas pret V.S. nederīgu dāvanu karti ar patīkamu vizuālu noformējumu. Miķelis ar sirmajiem matiem un garo garo bārdu man vakar teica, ka es esmu abu kartiņās redzamo sieviešu apvienojums. Viena cēli stāv ar ieinteresētu skatienu klausoties arfas skaņās, bet otra aizgriezusi galvu viszinoši smaidot, kamēr viņas roku skūpsta galvu noliecis vīrietis. Pirmā saucās Sappho (1881), otrā Ask me no more (1906). Starp gultām stāv orandži violets lupatu paklājs, uz galda sarkans atlasa audums (kas kalpo kā galdauts).
Vakar grāmatnīcā nevarēju neko izvēlēties, gribēju visu, gan Dalī un Klimta gleznu kalendāru, gan bilžu grāmatu Silence, gan politikas teorijas grāmatas (Par valsti&Kanta spriestspējas kritiku), gan kādu muļķīgu grāmatu par mīlestību, gan krievu klasiku.