2.septembra diena.
Posted on 2009.09.02 at 18:54
Izskatās, ka neesmu vienīgais jaunais students kuru piemeklējis pārejas un mācīšanās šoks (kgan tieši to es gaidīju, kad stājos Stradiņos).
Šodien pirmoreiz raudāju (literaly), bet tas nebija dēļ tā, ka man šodien uzdeva uz rītdienu uzrakstīt 4lpp kopsavilkumu, kas balstīts uz 100lpp tekstu par 13.gs. Baltiju un man nav ne mazākās jausmas kā to darīt. Es raudāju par to, ka jūtos slima, man nav ne jausmas kur es dzīvošu, man negribās domāt vēl arī par dzīvokļa iekārtošanu, mani nepavisam vairs nevilina doma par dzīvošanu prom no mājām, man šķiet, ka neviens uz visas pasaules par mani nerūpējas un par to milzīgo ehh. es vnk gribētu, lai mani vecāki ir pretimnākošāki un vairāk man palīdz nevis liek justies vainīgais par to, ka nav fiziski iespējams savienot darbu ar mācībām Stradiņos pirmajā kursā tā, lai neaizietu pa pieskari. Pats dīvainākais šajā visā ir tas, ka tētis šoreiz pats to neapzinādamies mani gremdē, nevis mamma. Varbūt arī tā es°mu es pati un viss ir manā slimības okupētajā galvelē. Protams, ka es saprotu to, ka viņš ir vienīgais naudas pelnītajs ģimenē, kuram bez biznesa grūtībām ir jāizpilda vēl mūsu kaprīzes,°man vnk gribās sevi žēlot, jo pāreja nav viegla un neviens arī nav teicis,ka tā būs viegla.
Lekcijas ir interesantas. Ir daudz vēstures, jo tā acīmredzot piederās pie humanitārās programmas.
Ok, turpināšu mēģināt uzrakstīt kopsavilkumu.
Šodien pirmoreiz raudāju (literaly), bet tas nebija dēļ tā, ka man šodien uzdeva uz rītdienu uzrakstīt 4lpp kopsavilkumu, kas balstīts uz 100lpp tekstu par 13.gs. Baltiju un man nav ne mazākās jausmas kā to darīt. Es raudāju par to, ka jūtos slima, man nav ne jausmas kur es dzīvošu, man negribās domāt vēl arī par dzīvokļa iekārtošanu, mani nepavisam vairs nevilina doma par dzīvošanu prom no mājām, man šķiet, ka neviens uz visas pasaules par mani nerūpējas un par to milzīgo ehh. es vnk gribētu, lai mani vecāki ir pretimnākošāki un vairāk man palīdz nevis liek justies vainīgais par to, ka nav fiziski iespējams savienot darbu ar mācībām Stradiņos pirmajā kursā tā, lai neaizietu pa pieskari. Pats dīvainākais šajā visā ir tas, ka tētis šoreiz pats to neapzinādamies mani gremdē, nevis mamma. Varbūt arī tā es°mu es pati un viss ir manā slimības okupētajā galvelē. Protams, ka es saprotu to, ka viņš ir vienīgais naudas pelnītajs ģimenē, kuram bez biznesa grūtībām ir jāizpilda vēl mūsu kaprīzes,°man vnk gribās sevi žēlot, jo pāreja nav viegla un neviens arī nav teicis,ka tā būs viegla.
Lekcijas ir interesantas. Ir daudz vēstures, jo tā acīmredzot piederās pie humanitārās programmas.
Ok, turpināšu mēģināt uzrakstīt kopsavilkumu.