Šodien vēl brīvdabas muzejā nodomāju kaut ko par jauku ģimenes dienu, bet tikko mana māte apvainojās uz visiem, aizcirta durvis un aizbrauca uz Enguri, jo mēs neviens (diezgan objektīvu iemeslu dēļ - tur ir ~+5grādi pa nakti un īsti nav kurināms) nebraucām viņai līdz. Viņa ir mazs tirāns, kura diktatūrai šodien kāds atļāvās nepaklausīt. Diez tas atkal beigsies pie ģimenes psihologa? Es jūtos diezgan psihi dzīvojot šajā ģimenē. Nav jau tā, ka tas būtu tas sliktākais variants, bet nav jau arī tā, ka viss tiktu darīts objektīvi un pēc labākās sirdsapziņas. Brālim vismaz ir ar acīm neredzamā, bet sajūtamā vīriešu solidaritāte, kurš noklausās pārmetumu jūru ar pofigistisku sejasizteiksmi un aiziet ar tēti parunāt par to cik sievietes ir nelīdzsvarotas, kamēr es katru sūdu ņemu pie sirds un neviens neuzskata, ka ir jāņem vērā mani mēģinājumi kļūt patstāvīgai, tā vietā tie tiek uztverti kā kārtējās kaprīzes, strīdi ar māti vai manas nestabilitātes un nepieaugšanas rādītāji. Sūdā sūdā sūdā.