Tad vienā mirklī viss ko mūrējām-sabruka kā smilšu pilis.
Posted on 2009.04.27 at 20:18Tu nepareizi bēdz, jo kur tu bēdz, tur visur tevi mana skaņa apņem!
/ I.Z.
I hold on.
Posted on 2009.04.27 at 20:29
2005-10-16, 21:49:27
Tavs ķermenis tur iztukšots gulēja uz grīdas un elpa nāca no tavas mutes vienmērīgi izplūstot gaisā. Es gulēju tev blakus, skatījos uz tavām aizvērtajām acīm, uz tavu alkahola izmocīto būtni. Mani palika žēl. Tevis?! Vai varbūt sevis? Atceros tikai tavus izgaistošos vārdus - es tevi mīlu vairāk nekā sevi. Es nespēju atturēties. Noglāstīju tavu vaigu. Gulēju un domāju. Manas domas. Svarīgās domas! Tik svarīgas kā nerealizēta ideja, kā saburzīts papīrs, kas lido miskastes virzienā un par spīti metēja dusmām netrāpa tajā, bet nokrīt uz grīdas. Grīda. Pavisam aizmirsu par svarīgo detaļu grīdu! Vai tad tā nebiju es, kura domāja, ka bruģētie celiņi uzsūc mūsu sajūtas? Kāpēc lai to nedarītu arī grīda? Uz brīdi aizveru acis. Jūtu tevi blakus, dzirdu tavu elpu. Tu izpūt, es izpūšu. Man vairs nav spēka, viss sajaucas. Es pagriežu muguru un aizmiegu, nemanāmi.
Tu mani pavadi uz autobusu. Iedod savu jaku, lai es nesalstu. Ārā patiešām ir auksts. Mēs skrienam, jo kavējam. Atkal neizrunāti vārdi paliek karājamies gaisā. Iesākts, bet nepabeigts teikums. Pabeigts, bet nesaklausāms teikums. Es iekāpju autobusā. Apsēžos. Izvelku austiņas no somas, un klausos. Klausos Princī, atkal un atkal. Nemanot atskrien pietura, kaut kādi kapi. Saulīte uzspīd. Rudens. Šajā pieturā sakāpj bariņš čalojošu, jauku, jautru vecenīšu. Un es gribētu būt tāda, kad novecošu. Ko veci cilvēki vienmēr dara kapos? Protams. Kas gan cits viņiem atliek. Gremdēties atmiņās, varbūt labāk ir ja tev piemīt kāda no tām slimībām, kad atceries pagātni tikai fragmentiem. Tā ir vieglāk, jo atmiņas tevi neēd no iekšpuses. Es tā nevarētu. Vai varētu? Vai man vienkārši nebūtu izvēles. Zīmīgs līkums apkārt stacijas parkam. Atmiņā iešaujas domas par to Nāves salu. Laikam tā eseja neglābjami ir ieēdusies manā prātā. Ieraugu ar dzeltenām rudens lapām apbirušo Lāčplēsi. Jelgavas atbrīvotājiem. Un zīmīgi vai varbūt manas iedomas man austiņās skan vārdi - how can you just leave me standing, alone in a world so cold.
Pietura pie Kino 19. Es izkāpju un jau ceturto reizi uzlieku atkal skanēt Prince - when doves cry.
...Touch if you will my stomach
Feel how it trembles inside
You've got the butterflies all tied up
Don't make me chase you
Even doves have pride...
Tālāk vēl daži soļi līdz mājām, pagriežos, pagalms...
Tavs ķermenis tur iztukšots gulēja uz grīdas un elpa nāca no tavas mutes vienmērīgi izplūstot gaisā. Es gulēju tev blakus, skatījos uz tavām aizvērtajām acīm, uz tavu alkahola izmocīto būtni. Mani palika žēl. Tevis?! Vai varbūt sevis? Atceros tikai tavus izgaistošos vārdus - es tevi mīlu vairāk nekā sevi. Es nespēju atturēties. Noglāstīju tavu vaigu. Gulēju un domāju. Manas domas. Svarīgās domas! Tik svarīgas kā nerealizēta ideja, kā saburzīts papīrs, kas lido miskastes virzienā un par spīti metēja dusmām netrāpa tajā, bet nokrīt uz grīdas. Grīda. Pavisam aizmirsu par svarīgo detaļu grīdu! Vai tad tā nebiju es, kura domāja, ka bruģētie celiņi uzsūc mūsu sajūtas? Kāpēc lai to nedarītu arī grīda? Uz brīdi aizveru acis. Jūtu tevi blakus, dzirdu tavu elpu. Tu izpūt, es izpūšu. Man vairs nav spēka, viss sajaucas. Es pagriežu muguru un aizmiegu, nemanāmi.
Tu mani pavadi uz autobusu. Iedod savu jaku, lai es nesalstu. Ārā patiešām ir auksts. Mēs skrienam, jo kavējam. Atkal neizrunāti vārdi paliek karājamies gaisā. Iesākts, bet nepabeigts teikums. Pabeigts, bet nesaklausāms teikums. Es iekāpju autobusā. Apsēžos. Izvelku austiņas no somas, un klausos. Klausos Princī, atkal un atkal. Nemanot atskrien pietura, kaut kādi kapi. Saulīte uzspīd. Rudens. Šajā pieturā sakāpj bariņš čalojošu, jauku, jautru vecenīšu. Un es gribētu būt tāda, kad novecošu. Ko veci cilvēki vienmēr dara kapos? Protams. Kas gan cits viņiem atliek. Gremdēties atmiņās, varbūt labāk ir ja tev piemīt kāda no tām slimībām, kad atceries pagātni tikai fragmentiem. Tā ir vieglāk, jo atmiņas tevi neēd no iekšpuses. Es tā nevarētu. Vai varētu? Vai man vienkārši nebūtu izvēles. Zīmīgs līkums apkārt stacijas parkam. Atmiņā iešaujas domas par to Nāves salu. Laikam tā eseja neglābjami ir ieēdusies manā prātā. Ieraugu ar dzeltenām rudens lapām apbirušo Lāčplēsi. Jelgavas atbrīvotājiem. Un zīmīgi vai varbūt manas iedomas man austiņās skan vārdi - how can you just leave me standing, alone in a world so cold.
Pietura pie Kino 19. Es izkāpju un jau ceturto reizi uzlieku atkal skanēt Prince - when doves cry.
...Touch if you will my stomach
Feel how it trembles inside
You've got the butterflies all tied up
Don't make me chase you
Even doves have pride...
Tālāk vēl daži soļi līdz mājām, pagriežos, pagalms...