Manuskripti.

tāda šizīga pašsajūta. Kā piesēdos pie grāmatas, tā arī izlasīju viņu bez pauzēm.
Par arābu sievietes dzīvi. Kaut kāda jaunizdota - tikko parādījusies grāmatnīcās.
Un katru reizi, kad es uzzinu kaut ko tādu, tad man gribās kļūt par misionāri or something, taču diez vai es būtu piemērota šim darbam, jo visticamāk vienkārši nošautu tos cilvēkus, kas tā var izrīkoties ar otru cilvēku. Neesmu pilnībā laba - mani tracina netaisnība, bet mans spriedums pret tiem, kas dara tādas lietas ir īss - nošaut.

Un te nu es svārstos mainot domas par to vai ikdienas dzīve tautām, kuras baltie uzskata par primitīvākām un atpalikušākām, būtu jāatstāj tāda pati bez iejaukšanās, necenšoties neko mainīt vai nē.
Lasot vēstules no Lambarenes man šķita, ka mainīt dabas bērnu dzīves ritmu ar strādāšanu tikai noteiktās sezonās un kaktu maģisko rituālu piekopšanu, nav nepieciešams. Turpretī pēc šīs grāmatas izlasīšanas par to, ka vēljoprojām kaut kur pasaulē pret sievieti izturās sliktāk kā pret lopu, ka sievietes tur sit, pazemo, izkalpina kā verdzenes un tikko piedzimušas mazas meitenītes nogalina, jo viņas nav vīrieši, man liek stipri pārdomāt savus uzskatus. Tā tam nebūtu jābūt manā utopiskajā pasaulē.

You remain my power my pleasure my pain.