Manuskripti.

Kur vispār rodas tik lielas mušas kāda ir ieklīdusi kabinetā un traucē man mācīties politikai. Laikam tā ir tā pati, kas bija iemitinājusies pie Līģa, tagad atlidojusi pie manis un mēģina dibināt draudzīgus kontaktus lidojot man tieši gar degunu un neizturami sīcot. Vēl neesmu noformulējusi savu viedoli par to vai mušas kož vai nekož, tāpēc izturos ar aizdomām.

Tā blakts, kas pirms pāris dienām izkrita no maniem matiem arī guļ beigta uz mana galda. Viņa laikam uztaisīja harikiri, jo viņai bija uzmanības deficīts. Ieviņa teica, ka viņai vajadzēja saprast, ka nav ko ar mani pīties.

Nācu no Ritulīša un nesu rokās paniņas, bet galvā izmēģināju savas autobiogrāfiskās grāmatas (kruu sarakstīšu ap 80 gadiem) pirmos teikumus. Visai daudzsološi jāatzīst. :P
Jebkurā gadījumā es esmu priecīga par to, ka kāds cilvēks uz pasaules mani vēl vispār mīl. :D

Spēka līdzsvara modeļi un LV ārpolitikas virzieni un juridiskā atbildība un pašvaldību funkcijas <--- WĀAAARG. Rīt būs lielais fināls.

Atkal vajag pačīkstēt un paraudāt un sevi pažēlot. Nē, vienkārši paraudāt un uzpīpēt vēl varētu, tikai nav ko un vecāki arī vēl neguļ, bet rīt ir eksāmens un es vēl 4 biļetes neesmu pabeigusi konspektēt. Varētu iešaut to krutkai līdzīgo veidojumu, kas stāv zem manas gultas - varbūt paliktu vieglāk.


Nevaru ciest, kad kāds vēlas ielīst manā juceklīgajā iekšējā pasaulē un kaut ko sakārtot vai izmainīt.
Mana māte ir tāda, kura nevar man vienkārši kaut ko pajautāt, tā vietā viņa slepus lasa manas īsziņas, klades, rokas pa manām mantām.
Un vai es pati neesmu tāda? Agrāk kad iegāju pie viņa istabā pirmā lieta ko izdarīju - uzmanīgi nopētīju galdu, tumbiņu, pasmaržoju drēbes, jo man patīk visu pasmaržot un sajust, bet visvairāk tādēļ, ka baidījos sajust ko tādu, ko agrāk jau biju sajutusi - svešu smaržu.

Es vienkārši nevaru sevi piespiest tagad domāt par politiku.

sasodīts.