Manuskripti.

Drūmos vasaras rītos.

Kūka laikam nespētu ieņemt vēl neticamākas formas.
Kā mēness virsma ar uzklaniem, aizām un geizeriem.
Cīnos ar sevi.
Domāju par dzīvi un apjaušu tās bezjēdzīgumu. Tas vecis saka, ka jāmaterealizē labās domas, ka jādomā labās domas, tādējādi var piesaistīt labās lietas un cilvēkus savā dzīvē. Es mēģināšu to izdarīt arī praksē. Citādi sēžu un domāju, kam man tāda čaula/vide/tās emōcijas. Skaisti būtu izdzēst atmiņu, iztīrīt pilnīgi baltu un tad viss būtu kārtībā, es sāktu no sākuma.
Zināju/nojautu, ka tas būs ilgstoši un sāpīgi, jau tad bija nolemtības sajūta, bet vai es tai klausīju? Nevarēju klausīt pat gribēdama, jo biju līdz ceļiem jau purvā un lēnām grimu.

RRrrraarrrr.

murņurvau.
(:


tajā brīdī, kad es sēdēju un valdīju asaras tu zvanīji. Es tā arī nepacēlu, un vēlāk arī nepacēlu, bet tie zvani man tobrīd parāva vaļā slūžas un acis piepildījās asarām, tiesa neviena gan pār vaigu nenoritēja.
Tā gruzoties es izdarīju kaut ko nesmuku no savas puses laikam, uzaicināju Armandu uz Enguri labi zinot, ka viņš atkal iespējams kaut ko izdomās ne tā, bet man tobrīd vajadzēja plecu.

Flowers on the wall man joprojām uzlabo garstāvokli.

Gaiss joprojām smaržo kā Latvijas vasarā.

Jāiemācās dievināt dzīvi.