Babble babble, bitch bitch, rebel rebel, party party,
Posted on 2008.05.14 at 16:50
Tāda izrauta no konteksta joprojām vazājos apkārt. Diez man kādreiz mūžā arī būs iemīlēšanās sajūta, laimīgas attiecības, ģimene un visas tās pārējās lietas, kuras nāk komplektā.
Vai arī es tā arī vazāšos apkārt bez mērķa. Jūtu to kā atkarība mani pamazām pārņem savā varā.
Kaislības ir mana specialitāte.
Mīlestība nav un nekad nav bijusi.
Vai arī es tā arī vazāšos apkārt bez mērķa. Jūtu to kā atkarība mani pamazām pārņem savā varā.
Kaislības ir mana specialitāte.
Mīlestība nav un nekad nav bijusi.
Visu laiku garākais ieraksts.
Posted on 2008.05.14 at 22:33
Sveiks,
Šķiet, ka kādreiz esam jau tikušies tur, kur tiekas visi, kam ceļš deg zem kājām. Tur, kur miglas elpā lauki gaist arī man bijusi vēlēšanās iet bez stājas un ceļu gribējušas ir arī manas kājas. Tu gribēji tur palikt sevī viens un mieru gūt, un dienu steidzīgajā gaitā arī man ir gribējies vienai būt, lai taptu tā kā tu pilna smaržu un žūžu. Kurš gan nav mēģinājis pretoties savām kaislībām, bet skaidri zinu, ka tas neizdodas. Tad kad šķiet, ka nupat jau viņa tēls sāk no prāta izgaist, tu paveries apkārt un ieraugi viņa acu atspulgu peļķē, mākoņos, kuri skrien virs galvas vai no koka norautajās lapās. Zini, ka jāpretojas, bet vienīgais ko jūti aizverot acis ir tas kā mirkļi krīt mūžībā, bet asins sarkanās lūpas joprojām kvēl mērktas tavās asinīs. Tepat blakus stāv liepa, bet tu sēdi zem tās gaidot, kaut arī jau iepriekš zini, ka viņa neatnāks. Viņa nekad neatnāk, bet varbūt, ka tā pat ir labāk. Tad tu dodies kaut kur klaiņot viens pa pilsētu garām notekcaurulēm, garām vecām apsūnojušām ēkām, iesēdies tramvajā un smaidi par mazajiem dzīves priekiem, izkāp svešā pieturā un ļauj, lai lietus līst virsū skalojot visu prom. Vēljovairāk, tu dodies tam tieši pretī brienot cauri visām peļķēm. Neviena detaļa tev nepaslīd garām nemanīta. Tu mēdz būt arī drūzmā, bet reizē tajā arī neesi, jo tava dvēsele dzīvo pilsētas nomalēs, tur kur dzīvo vienkāršie strādnieki un tur, kur gaisā virmo sapņi, cerības un gaišās jūnija naktīs līdz ausīm atnāk mandolīnu skaņas. Tu aptupies un ar pirkstu galiem pieskaries asfaltam. Cik tas dzīvs, pilns ar aizgājušo dienu atmiņām. Tu dziļi plaušās ievelc gaisu. Nekas tā nesmaržo kā asfalts pēc lietus. Šī smarža ir pilna svaiguma un vēlmes dzīvot neskatoties ne uz ko. Galva joprojām pilna dīvainu drumslu, bet tu ēd saldējumu un domā par to kā šobrīd ļaudis dzīvo Kubā. Dun! dun tev vēl galvā kaislības tavas, to visu, ko izdzert tik kāri alki, tu redzi citu izdzeram kā malku, taču tu zini, ka pat ja paliksi viens, tu nekad nebūsi viens. Vienmēr tev paliks kāršu spēļu vakari ar Baironu, vienmēr tev paliks tavs gars. Katram zvanam tu liksi zvanīt, katram tiltam liksi muguru sliet. Būsi kvēpi un smakas gaisā, būsi Daugavas akmeņu krasts. Katrā solī, ko cilvēki spers Rīgas ielās cauri gadiem būs jūtams tavs gars.
Šķiet, ka kādreiz esam jau tikušies tur, kur tiekas visi, kam ceļš deg zem kājām. Tur, kur miglas elpā lauki gaist arī man bijusi vēlēšanās iet bez stājas un ceļu gribējušas ir arī manas kājas. Tu gribēji tur palikt sevī viens un mieru gūt, un dienu steidzīgajā gaitā arī man ir gribējies vienai būt, lai taptu tā kā tu pilna smaržu un žūžu. Kurš gan nav mēģinājis pretoties savām kaislībām, bet skaidri zinu, ka tas neizdodas. Tad kad šķiet, ka nupat jau viņa tēls sāk no prāta izgaist, tu paveries apkārt un ieraugi viņa acu atspulgu peļķē, mākoņos, kuri skrien virs galvas vai no koka norautajās lapās. Zini, ka jāpretojas, bet vienīgais ko jūti aizverot acis ir tas kā mirkļi krīt mūžībā, bet asins sarkanās lūpas joprojām kvēl mērktas tavās asinīs. Tepat blakus stāv liepa, bet tu sēdi zem tās gaidot, kaut arī jau iepriekš zini, ka viņa neatnāks. Viņa nekad neatnāk, bet varbūt, ka tā pat ir labāk. Tad tu dodies kaut kur klaiņot viens pa pilsētu garām notekcaurulēm, garām vecām apsūnojušām ēkām, iesēdies tramvajā un smaidi par mazajiem dzīves priekiem, izkāp svešā pieturā un ļauj, lai lietus līst virsū skalojot visu prom. Vēljovairāk, tu dodies tam tieši pretī brienot cauri visām peļķēm. Neviena detaļa tev nepaslīd garām nemanīta. Tu mēdz būt arī drūzmā, bet reizē tajā arī neesi, jo tava dvēsele dzīvo pilsētas nomalēs, tur kur dzīvo vienkāršie strādnieki un tur, kur gaisā virmo sapņi, cerības un gaišās jūnija naktīs līdz ausīm atnāk mandolīnu skaņas. Tu aptupies un ar pirkstu galiem pieskaries asfaltam. Cik tas dzīvs, pilns ar aizgājušo dienu atmiņām. Tu dziļi plaušās ievelc gaisu. Nekas tā nesmaržo kā asfalts pēc lietus. Šī smarža ir pilna svaiguma un vēlmes dzīvot neskatoties ne uz ko. Galva joprojām pilna dīvainu drumslu, bet tu ēd saldējumu un domā par to kā šobrīd ļaudis dzīvo Kubā. Dun! dun tev vēl galvā kaislības tavas, to visu, ko izdzert tik kāri alki, tu redzi citu izdzeram kā malku, taču tu zini, ka pat ja paliksi viens, tu nekad nebūsi viens. Vienmēr tev paliks kāršu spēļu vakari ar Baironu, vienmēr tev paliks tavs gars. Katram zvanam tu liksi zvanīt, katram tiltam liksi muguru sliet. Būsi kvēpi un smakas gaisā, būsi Daugavas akmeņu krasts. Katrā solī, ko cilvēki spers Rīgas ielās cauri gadiem būs jūtams tavs gars.
Vot vēl man tikai kafiju iemīlēt un būs viss netikumu komplektiņš!
ES PĀRKĀPJU PATI SAVUS PRINCIPUS!
ES PĀRKĀPJU PATI SAVUS PRINCIPUS!