Задыхаясь, я крикнула: «Шутка
Все, что было. Уйдешь, я умру».
Улыбнулся спокойно и жутко
И сказал мне: «Не стой на ветру».
Все, что было. Уйдешь, я умру».
Улыбнулся спокойно и жутко
И сказал мне: «Не стой на ветру».
Man laikam patīk un ir baigi raksturīgi tā viskautko iedomāties atsakoties saskatīt realitāti aiz saviem maldiem. Par savu apņemšanos, nezinu nezinu. Zinu tikai to, ka tikai tā tas bija. Tikai tad bija pa īstam. Tieši tāpēc man vajag mašīnu, tieši tāpēc es bēguļoju, tieši tāpēc man nepietiek ar laimi, bet man vajag eiforiju, tieši tāpēc man nekas nearko nepietiek uz ilgāku laiku un viss man apnīk, jo katru sūdu es salīdzinu ar tevi.
Un katra vieta tāpat kā tev toreiz, arī man tagad atgādina par visu visu.
Tāpēc man gribas izsmēķēt cigareti, dejot līdz sagurumam, braukt neatskatoties.
Bradāt pāri citu dzīvēm, un vislielākie meli būtu, ja es teiktu, ka pati kontrolēju sevi, lai tā nedarītu. Citi kaut kā paši man piedod un mani apstādina, ja būtu mana vara, tad jau es laikam neapstātos kamēr viss apkārt nebūtu sabrucis.
Un katra vieta tāpat kā tev toreiz, arī man tagad atgādina par visu visu.
Tāpēc man gribas izsmēķēt cigareti, dejot līdz sagurumam, braukt neatskatoties.
Bradāt pāri citu dzīvēm, un vislielākie meli būtu, ja es teiktu, ka pati kontrolēju sevi, lai tā nedarītu. Citi kaut kā paši man piedod un mani apstādina, ja būtu mana vara, tad jau es laikam neapstātos kamēr viss apkārt nebūtu sabrucis.