Manuskripti.

Nostrādāju savu devu dzimtas kapos, rokot zemi, staipot akmeņus un stādot augus.
Kapiem taču būtu jābūt vietai kur iet atcerēties un pieminēt mirušos, nevis bezjēgā vergot.
Nezinu.

Un tomēr tur viss bija saules pieliets un mana seja jau atkal deg (patīkami deg) no saules siltuma.
Brr. mēra laika kapi.
Pilns ar veciem, sarūsējušiem, senlaicīgiem krustiem un mieeers.
Varbūt es arī savu mīlestību apglabāšu kā vēja ziedos.

Pikniks Dalbes karjeras malā ar desiņām, ugunskuru un bumbu spēlēm. (:

Rietošā saule.

Domāju, ka patiešām varētu uzrakstīt stāstu.

Līģis būtu ar kļičku - Paula
Ieviņa - Ģertrūde
Artūrs - Vladislavs. :D

miieeedziņš nāk pēc svaigā gaisā pavadītajām stundām.

skumīgi nedaudz, bet tās ir tās skaistās skumjas.
Par neizbēgamo.
par dzīvi un manu mīlestību vienīgo.