Manuskripti.

Viņa mani samulsināja un tagad es patiešām esmu samulsusi. Nav jau tā, ka es kādā brīdī būtu skaļi pieļāvusi savā prātā tādu domu, ka tas viss ir pa īstam, bet klusiņām pieļāvu gan.
Ja arī tas nav pa īstam, tad vismaz šajā brīdī man ir labi. Tas nekas, ka ja kritīšu, tad apdauzīšos pamatīgi. Esmu bijusi iedragāta tā, ka apdauzīšanās mani vairs nebiedē.
Tikai domāju, ka ja es nevienam neuzticēšos, tad kāda jēga ir vispār dzīvot? Ja es sev neļaušu iemīlēties, ja nenoticēšu tam, ka eksistē mīlestība, tad kāda ir jēga vispār elpot? Ja kultivēšu domu, ka nevienam tā pa īstam es nerūpu, tad kāda visam ir jēga, tad kāda ir man jēga?!
Un vienalga, ja arī tas nav pa īstam no citiem, tad tas vismaz ir pa īstam no manis, jo visu ko es daru, es aplipinu ar sevi, un tur nu es neko nevaru darīt.
Man sanāk pārņemt, apņemt un iznīcināt.
Kaut gan kā cilvēks piedzimst viens, tā arī nomirst viens un tur neko nevar darīt.
Tomēr man tā negribētos klejot visu mūžu vienai un nomainīt tikai apkārt esošos cilvēkus. Man gribās paliekošo.

Es pārāk ilgi esmu apjukusi.
Pārāk ilgi kaut kur maldos.