Manuskripti.

________________________________________________

Vairs nav nekāda stresa, nekādu dziļu pārdzīvojumu. Protams, brīžiem iesmeldzās sirds, un paliek nedaudz skumji, bet tās ir tādas skaistas skumjas, tās nav iznīcinošās un pazemojošās. Nenoliedzami es domāju par tevi un to neslēpšu, jo protams, ka mīlu tevi par spīti visam, tikai grūti man pateikt, kas tā ir par mīlestību. Vai tās atmiņas, kurās ar laiku paliek tikai labais, vai arī tā ir tāda mīlestība, ar kuru mīl tuvu un dārgu cilvēku, jo nenoliedzami, tu man piekļuvi klāt vistuvāk, kaut arī pats to neapzinājies.

Agrāk tomēr bija tāds iekšējs nemiers, bet tagad es mācos ļaut visam aizplūst.

/Kāds milzīgs miers un klusa diena.

Ak tas nav ticēt, tas nav cerēt,

cik skaisti ir tā nepiederēt,

nekam, nekur, kā palags linu

es lēni sevi izbalinu

un saplūstu ar vakarēnām,

i tevi aizmirstu es lēnām,

ne melns, ne balts,

ne vēss, ne kairs,

un es jums nepiederu vairs.

/I.Z.