Manuskripti.

Mans sapnis norisinājās kaut kur ceļa malā, tāda kā milzīgā bedrē, kas ir šaura istaba ar augstiem griestiem un es nez kapēc atrodos pie griestiem. Lejā sēdēja vecs vīrs. No sienām bira apmetums un man šķita, ka tādā vietā neviens vairs nemaz nevar un nedrīkst dzīvot. Ja nebūtu vecā vīra, tad šī vieta būtu jāaizbrucina ciet un jānojauc un jāatbrīvojās no tās. Gar malām čīkstēja veci, smagnēja lietaskoka, ķirmju sagrauzti plaukti, uz tiem stāvēja visdīvainākās lietas klātas ar pamatīgu putekļu kārtu, kas iesitās man degunā un aizķepināja elpvadus. Kaut kā pa plauktiem kāpjot es tiku līdz vīram, kas notīrīja no plaukta paņemtās kurpes un lika, lai es tās uzvelku. Pārvarot sevi es tajās ievilku kājas, nez kāpēc sagaidot, ka tur slēpsies zirnekļi. Sapnis beidzās, jo kāds mani uzrāva augšā ar tekstu, ka tik ilgi gulēt nedrīkst.