Manuskripti.

Klausos vienu un to pašu dziesmu jau sesto reizi pēc kārtas. Neceļās roka pārslēgt. Klausīšos tik ilgi kamēr gribēsies vemt.

Mani stipri uzjautrināja Maritas dzīvesstāsts pēdējā LILIT nummurā. Labi, romānam ar Fidelu Katro, darbu CIP, izvarošanu no vīrieša, kas tērpies klauna kostīmā un eksperimentus ar viņu vēl bērna vecumā koncentrācijas nometnē es ar pūlēm vēl spēju sagremot, bet kad stāsts nonāca līdz tam, ka viņu izmeta džungļu vidū uz pāris mēnešiem, kur viņa dzīvoja kopā ar savu divgadīgo meitu, indiāņu cilti un kāds vietējais puisis viņai ķēra zivis un lasīja augļus, bet cilts uz atvadām uzdāvināja mērkaķa galvaskausu un boa ādu -> man virs galvas sāka mirgot liels un spožs un sarkans WTF (tieši tāds, kādu atradām ebayā par ~30ls).

Es paskatos uz sevi spogulī un man paliek sevis žēl. Vecāku versija jau, protams, ir ballītes un alkahols, kas no manis ir izsūcis visus spēkus (kaut gan es pēdējā laikā tiešām apmeklēju pasākumus salīdzinoši reti un reti kad piedzeros). Es esmu pelēka, iekritušām acīm un man klāt metās visas iespējamās kaites, kas liecina par novājinātu organismu. It kā jau sīkumi, bet kaitinoši un riebīgi sīkumi.

Ja man palīdzētu sevis iepļaukāšana, tad es to darītu.
Es gribu sākt dzīvot. Kas man tas par kokona periodu?!