12/4/16 08:23 pm
Lieliskais vīrietis saka, ka es pa viņa sapņiem vien dzīvojoties. Bet es braucu mašīnā, ko vada U., un man ir kaut kā ļoti skumji. Ir cilvēki, kam dzīve vienkārši iedod kaut kādas lietas — māju, mīļoto cilvēku. Un tad ir cilvēki, kuri pieliek dažāda veida pūles, lai to iegūtu, bet neiegūst. Jo dzīve vienkārši neiedod. Kāpēc tas tā notiek un kādas ir likumsakarības, es patiesi nezinu. Bet šie jautājumi, šī biedējošā vientulības sajūta mani reizēm dzen izmisumā. U. iezvanās telefons, un es redzu uz tā ekrāna viņa sievas bildīti. Viņš atbild uz zvanu. Saruna ir pavisam īsa. Bet es jau iztēlojos viņu mājās, viņu ar visiem viņu abu plāniem, ciemiņiem, radiniekiem un citām lietām. Un reizē es redzu savu dzīvi. Un tā ir patukša. Nē, tajā ir zināmas lietas un cilvēki, bet maz, vienmēr maz. Tajā vienmēr ir ļoti daudz telpas kādam, kurš tā arī nav atnācis.
12/4/16 09:25 am
Pieceļos, uzvāru kafiju un vēroju, kā zīlītes laidelējas ap putnu barotavu. Visas šīs nepilnīgās dzīves viducī tik pilnīgs mirklis, tik īsts un patiess fragments, ka es kādu laiku palieku, ieslīdējusi tajā kā straumē, kas mani nes.
12/3/16 09:50 pm
"Tu vari mēģināt. Mēs visi to darām, kad dzīves laikā uzkrātās saiknes kļūst neizturami smagas. Mēs tās cenšamies nopurināt vai izdeldēt tiktāl, ka tās kļūst vieglas, gandrīz nejūtamas. Mēs dodamies prom, mēs bēgam no savām mājām un cilvēkiem, kas mūs pazīst, — un saites izstiepjas, tās kļūst tievākas un vieglāk panesamas. Es to esmu darījusi. Un arī tu. Tas nav ideāli — bet es nezinu nevienu labāku veidu. Neko, kas būtu tīrs un nesāpīgs."
Ieva Melgalve "Mirušie nepiedod"
12/3/16 01:40 pm
Savā ziņā man patīk šis brīdis, šī vienatne. Darbā ir tik daudz cilvēku, ar kuru emocijām un izpausmēm mijiedarboties, bet ārpus darba gandrīz neviena. Un tomēr es kaut kā pat izbaudu šo laiku. Dzīvi, kas liekas nekur nevirzāmies, tikai pa grāmatu un pastkaršu takām, kas ved kaut kur tepat un uz riņķi. Vienaldzība mani arvien vairāk iemidzina. Dažbrīd kļūst skumīgi, tomēr es tam pārāk neļaujos. Es vienkārši pārvirzu domas uz visu to, kas sniedz komforta sajūtu, pat ja mānīgu. Reizēm es domāju, ka man pietiek ar to, ka es vienkārši esmu. Ar būšanu.
11/29/16 08:08 am
Vakar visu ceļu domāju. Domāju par pietiekamību un nepietiekamību. Kā es smejos un pieglaužos viņa plecam, mēs brīdi lūkojamies viens otram acīs, un tobrīd es domāju, re, dzīve notiek dabiski, es necenšos būt labāka, kā es esmu, es vispār necenšos būt kaut kāda-jebkāda, es vienkārši esmu, un ir šis mirklis, kurā viss ir tāds, kāds tas ir. Un, ja ar to nepietiek, ja ar mani vienkārši nepietiek, tad es tur neko nevaru līdzēt. Tad es vienkārši atlaižu. Liekas, tik daudzreiz attiecībās ar cilvēkiem esmu konstatējusi, ka nepietiek. Nepietiek viņiem, nepietiek arī man. Bet tagad man nepietiek spēka nepietiekamībai.
Es nezinu vienīgi to, vai ir jāpārtrauc meklēt Tevi. Vai tas patiesi ir iespējams.
Vai ir iespējams laimes un apstāšanās punkts priekš manis.
11/23/16 07:40 pm
Sēžu vienā no savas dzīves garlaicīgākajiem randiņiem un, lūkojoties uz pretimsēdētāju, mēģinu sevī apspiest vēlmi pateikt — Piedod, tu mani garlaiko. Mums neveidojas nekāds dialogs. Un es tagad vienkārši vēlos iet mājās. — Bet varbūt nevajag pārvarēt šādas vēlmes, varbūt uzreiz pa tiešo jāpasaka, nekavējot ne savu, ne otra cilvēka laiku, velti neizšķiežot enerģiju, vēloties būt saudzējošai un taktiskai. Tomēr es izmoku līdz galam savu tējas tasi un, kad vairs nespēju izturēt, atzīstos, ka mani neinteresē viņa izvēlētais sarunu temats.
— Kas tevi interesē? — viņš tad jautā.
— Nezinu, — paraustu plecus, — laikam nekas. —
Un tad mēs beidzot varam iet mājās.
Iekāpju vilcienā, apsēžos pie loga un pēc laika pamanu sēdētājai pretējā rindā mandarīnu miziņas uz sēdekļa malas. Šis skats liek man pasmaidīt, un es aptveru, ka tieši tobrīd un tajā mirklī esmu kaut kā absolūti un pašpietiekami laimīga. Aiz loga slīd vienkārša novembra tumsa.
11/21/16 09:48 pm
All things go
11/21/16 08:55 pm
Trula sajūta. Bezpersoniski izslīdu cauri savai ikdienai. Kolēģi, kas mani nosauc mīlināmā formā. Padotā darbiniece, kas vēlīgi smaida. Vai šeit es esmu piederīga? Diena, kuru piepilda krēsla. Un beigās tu izej un ieķīpi tumsā. Nekā nav. Jugla kā novalkāta vilnas zeķe. Ko, pie velna, es joprojām daru šajā Juglā? Juglā, kurā ir tik daudz atmiņu par cilvēkiem, kuru arī vairs manā dzīvē nav, kur es vēl pa laikam atceros dažādas sarunas, epizodes, uzduros atmiņu rēgiem uz ielām un krustojumos. Juglā, kurā vienu laiku pat centos dzīvot. Bet tagad viss liekas tukšs, kā debesis, no kurām izbērtas visas zvaigznes. Man nesāp. Tikai trula iztukšotības sajūta. Tikai nesaprotu, kāpēc es esmu un kāpēc esmu te. Kāpēc šī ir mana dzīve. Kāpēc visam jānonāk šajā punktā, kurš neliekas nekur vedam. Kurā man gandrīz vienalga, vai eju mājās vai ne, ko vispār daru. Kurā tukši ieleju sarkanvīnu glāzē, uzrakstu pāris pastkaršu un blenžu datorekrānā. Kurā kāds vīrietis par sevi man raksta "brīvs dzīvoju strādāju" bez komatiem un tā, it kā vairs nebūtu nekādu citu vārdu un veidu, kā aprakstīt cilvēka personību un dzīvi, it kā viss būtu tikai tā un virspusēji. Varbūt tā arī vajag. Varbūt viss pārējais priekš kaķiem. Varbūt viss ir priekš kaķiem.
11/21/16 07:02 am
Manam socionikas tipam piemīt nosliece idealizēt cilvēkus un dzīvot zināmā mērā ilūzijās par attiecībām ar viņiem. Tā ir sava veida uzmanības koncentrēšana uz pozitīvo, uz vēlamo, bet bieži vien tas viss ir tikai manā galvā. Tādā ziņā, saņemot triecienus, vienmēr ļoti apjūku, jo realitāte krasi kontrastē ar manu ierasto skatījumu. Tad nu es nezinu, kā rīkoties, kurām domām un izjūtām par labu nosliekties, pārņem ļoti diskomfortabla dezorientācijas sajūta. Es nemaz pa īstam, ar skaidru prātu nespēju uztvert realitāti. Kā intuitīvais tips, es daudz izteiktāk dzīvoju savā galvā, un tur piedzīvotais nereti pārspēj un aizstāj realitāti. Es varu diezgan ilgi izdzīvot sociālā tuksnesī, jo visu sev nepieciešamo komunikācijas un intimitātes ziņā varu uzburt ar savu fantāziju un izdzīvot. Kas zina, vai es regulāri tādā veidā nepapildinu trūkstošos elementus attiecībās ar cilvēkiem un tādēļ nemaz pa īstam neapzinos, ka šīs attiecības ir nepilnīgas. Bet tāda ir mana iedaba, un socionika to ļauj izprast un pieņemt daudz labāk par ezotēriku un spēlēšanos ar karmas jēdzienu. Es nemaz nevaru būt citādāka, tādēļ zināmas lietas, kas atkārtojas manā dzīvē, turpinās atkārtoties, jo manas iedzimtās īpašības nodrošina tādu scenāriju piepildīšanos. Tai pat laikā mans socionikas tips un visi manas — 2. kvadras — pārstāvji no attiecībām aizejošos cilvēkus uztver kā nodevējus. Un savā dziļākajā būtībā nodevību mēs nepiedodam. Mēs pieņemam, ka tāda ir dzīve, ka cilvēki tā var rīkoties, dažādu iemeslu vadīti, bet nodevības zīmogs vienmēr saglabāsies. Visdrīzāk tas tādēļ, ka mēs paši esam ļoti uzticīgi, un mums nav pieņemams uzticības trūkums citos.
11/20/16 10:54 am
Nogurums no attiecību veidošanas ar cilvēkiem, kas mani nepieņem un nenovērtē. Laižu to vaļā. Es vienkārši esmu es. Ja tas neder, atliek noplātīt rokas. Vairs necentīšos neko noturēt un saglabāt. Lai dzīve notiek, kā tā notiek!
11/17/16 07:24 am
Gultā viņš pasniedza man vīna glāzi un konfektes. Es gulēju, lēnām malkoju dzērienu un domāju par īstajiem cilvēkiem, kurus nesastopu. Ar kuriem nebūtu šis vārdu, šis sarunu tematu trūkums, šī iekšējā nemājīguma sajūta, lai arī cilvēkam līdzās nav nekādu īpašo vainu, vienkārši cilvēks. Kā es gribētu vienreiz sajusties mājās ar kādu! Tā, ka tam ir jēga un nākotne! Ka tas nav tikai šis gausais mirklis, pēc kura mēs ar atvieglojumu izšķīdīsim katrs savā dzīvē. Bet, lai nu kā, man ir skaistākais rožu pušķis ever. Mācos priecāties par to. Vienkārši. Bez apceres. Mācos neslīgt ilūzijās un skumjās. Nav arī laika. Lietus aiz loga katru rītu nopakšķ celšanās laiku, un dzīve mani iesūc sevī.
11/13/16 11:08 am
Braucu vakar tumsā un izdzirdēju
James Blake dziesmu Retrograde igauņu radiostacijā un sapratu, ka tā man liekas tik tuva un pazīstama kā Tu, kaut nekad to apzināti neesmu klausījusies. Aizvēru acis un redzēju mūsu mierīgo dzīvi, redzēju sevi tik pilnīgi un absolūti laimīgu, it kā es beidzot būtu iekāpusi pati savā asinsritē kā senā, jēgpilnā upē. Viss notiek, kā tam jānotiek. Kādā paralēlā realitātē. Varbūt vienmēr tikai manā galvā. Bet, lai nu kā,
pārejā dzīve sucks, un
es gaidu Tevi...
10/30/16 01:39 pm
P.S. Neviens nezina, kā tev labāk. Atceries neklausīties citos. Bet sevī gan.
10/30/16 01:15 pm
Es labprāt nodzīvotu tālāko dzīvi, rakstot pastkartes, pastkartes ir labākais dzīves formāts, tās nepastāsta par daudz. Es labprāt nodzīvotu tālāko dzīvi, pa reizei aizejot uz mežu vai pie jūras. Satiekot draudzeni un kopā apmeklējot kino. Pa reizei atverot kādu grāmatu. Pa reizei pagatavojot kādu maltīti. Labprāt godprātīgi darbā mēģinātu sasniegt tos mērķus, ko esmu sev izvirzījusi. Jā, es varētu to visu. Un vēl labāk, ja man būtu mājas kopā ar Tevi. Citreiz pietiktu vienkārši zināt, ka Tu esi. Tā būtu tāda maiga dzīve savā laimes burbulī. Komfortā. Jā, es ļoti gribētu tādu dzīvi. Es vienmēr esmu zinājusi, ka mēs ar Tevi dzīvotu viegli. Lai nu kā, esmu gatava nomirt ar šo sapni uz lūpām.
10/28/16 06:20 am
Kurā brīdī mēs kļuvām par pieaugušajiem, kas velk līdzi savas dzīves kā gliemežmājiņas (?). Visu to, kas ir, un arī to, kā nav kā istabu, kurā vienmēr nenovēršami jāatgriežas. Vakar biju Cēsīs jau otro reizi šogad un domāju par to, ka mazpilsēta mani apbur. Ka varbūt es kādreiz saņemtu drosmi un vienkārši pārceltos uz tamlīdzīgu vietu, sāktu jaunu dzīvi. Būt Rīgas tuvumā nenozīmē neko. Būt šīs visu iespēju iztukšojošās artērijas tuvumā nozīmē vēl pastiprinātāk izjust savu vientulību un nesaistību ar citiem cilvēkiem, patiesas intīmas saskarsmes iespēju trūkumu. Un kaut kādā brīdī dzīve no tiesas liekas iegājusi nenovēršamās sliedēs. Tu esi tas, kas esi, tu vienmēr esi tikai tas, kas esi. Un tas jau visu arī izsaka par mani — tas, ka radniecīgu dvēseli atrodu pastkaršu vēstuļdraugā no Čehijas, bet dzīvē baidos no kārtējām brīvdienām. Labāk kā pagājušonedēļ — doties nogurdinošā izbraukumā tieši pirms komandējuma, nostaigāties pa dabas takām līdz bezspēkam un beigās pie ugunskura dzert stipro alkoholu ar padzīvojušu biškopi un mazliet mazāk padzīvojušu žurnālistu, kurš ieteica man izmantot minetu karjeras izaugsmes iespēju nodrošināšanai, apreibināties, braukt mājās un iet gulēt ar pieveikta laika sajūtu. Jā, lūk, manas dzīves spožums un posts, brīnišķīgums un bezcerība, viss sajaucies kopā. Kā šī rudens depresija/dzīvesprieks, zemākie un augstākie punkti, kurus sasniedzu pamīšus. Jebkurā brīdī var uznākt izmisums un svētlaime.
10/21/16 09:19 pm
mūžsens atklājums -
piedošana, piedošana, piedošana -
ir vienīgais patiesais ceļš uz laimi.
/Šri Činmojs/
Piedot. Bet tā patiesi un no visas sirds. Sajust brīvību savā sirdī. Neturēt aizvainojumu, neturēt skumjas, neturēt iestrēgušas domas.
Mācīties piedot. Mācīties nepieķerties. Mācīties pateikties, jo viss mums tiek dots, lai mēs augtu.
/Valdis Svirskis/
10/18/16 06:41 am
Dažreiz gribas vienkārši pārziemot dzīvi. Saņemt un sūtīt pastkartes. Viss cits lai slīd uz priekšu pats.
10/8/16 11:30 am
Liekas jau, ka esmu ieziemojusi. Ieziemojusi darbā. Sapņos redzu tabulas un atskaites. Brīvdienas nosēžu pie datora, mēģinot saņemties padarīt nepadarīto. Lielāko daļu laika aizņem tieši saņemšanās, jo negribas, jo labpatīkas tāpat vien niekoties ap laiku kā ar tējkaroti pa ievārījuma burku, neko nopietnu ar to neiesākot. Tepat aiz loga ir rudens, tāds pavisam nogatavojies. Katra diena ved arvien tālāk iekšā vēsumā, pavisam citā gaisā, pavisam citā sajūtā. Bet ir labi. Jo es neraudu. Pagājušosvētdien izdzēru vienu vīna glāzi pie M. Pa nedēļas vidu dzēru kafiju ar U. Pa brīdim nolūkojos dabā un pieķēru sevi iesūcam to sevī, cik vien jaudas. Bet viss pārējais liekas kļuvis par darbu vai par domām par darbu. Brīžiem liekas, ka no koķetēšanas ar dzīvi esmu pārgājusi uz patiesu un nenovēršamu pieaugušo dzīvi. Atbildība, pienākumi. Bet patiesībā arī tas ir tikai tik nopietni, cik to uztveram. Baudai man pietiek ar vienkāršu brīvbrīdi. Vienkārši ar to, ka uz mirkli drīkstu nedarīt neko derīgu, neko vajadzīgu.
10/1/16 10:29 am
Tas, ka aiz loga pagalmā ir ābeļdārzs, tā ir viena no jēgpilnākajām lietām vispār. Redzēt, ka tur šūpojas zari, pilni āboliem, redzēt, kā saule glāsta zālāju, redzēt to citu jēgas pasauli ārpus mūsu digitālajiem džungļiem, kas turpina dzīvot, par spīti visiem satricinājumiem un bēdām.