9/23/16 06:23 am
Ir sākušies tumšķēpīgie rīti. Rudens, ziema. Man pietrūks saules. Man pietrūks gaismas plaukšana agri no rītiem. Tā vietā tumsā uznirs pirmo sniegu rēgainās muguras, ko sazīmēt aiz loga melnumā.
Lasu par mīlestību. "Vai nu vibrē, vai nevibrē. Un viss pārējais ir tikai liktenis, dvēseles augstskola, kas jāizdzīvo." Kā iet manā augstskolā, es nemaz vairs nezinu. Es tikai zinu, ka, jā, es gribu kaut ko, es gribu, lai dzīvei ir kāds piepildījums, kādas virsotnes. Tomēr es jūtu, ka aizvien mazāk ko meklēju. Aizvien mazāk un mazāk, un mazāk. Kā ūdens strūkla, kas sarūk. Laikam jau mēs nevaram ietekmēt to, vai satiekam kādu, ko patiesi ir vērts satikt. Mēģinot satikt šo kādu, mēs ļoti apdauzāmies. Vismaz es atceros visus tos randiņus, uz kuriem neesmu nemaz gribējusi iet, visus tos brīžus pirms, kad ir gribējies pagriezties un mukt projām, neaizejot līdz norunātajai vietai. Jo kaut kur iekšienē jau ir zināms, ka tas nav tas, ka labākajā gadījumā tā var izvērsties par vēl vienu lappusi augstskolas mācību vielā, ar sišanos, bez īstenas rezonanses. Jo tu jau nejūti rezonansi ne ar vienu no viņiem. Dažreiz tevi ir apbūris kas pozitīvs, smaids, simpātiskums, un tu savā galvā esi zīmējusi pasakas, lai mazliet atietu no realitātes. Bet gaisā starp jums jau nekā nav bijis. Gaiss ir bijis tik tukšs un kluss, ka tu šo mieru esi sajaukusi ar rezonansi, tīšām, apzināti sajaukusi. Jo ir garlaicīgi, brīžiem ļoti. Nav runa par sāpēm, kaut kā laika gaitā par sāpēm galīgi vairs ne, ne par skumjām, ne par dusmām, bet drīzāk par šo savādo garlaicību, kad stāvi, veroties visā šajā rudensdzestrajā gaisā, kas piepilda tukšumu tavā dzīvē, ne tukšumu patiesībā, drīzāk telpu, kura nav aizpildīta, kura kaut ko gaida un gaida, un gaida, tik ilgi gaida, līdz pierodi pie tās un sāc domāt, ka varbūt tā arī ir patiesā dzīves forma — brīvā, neaizpildītā telpa. Mežs, kurš rezervējis sev atmosfēras slāni sarmai vai kam tamlīdzīgam. Tu skaties un domā, ka šī neaizpildītā telpa ir skaista pati par sevi, tu vari tajā ieiet, apskaut kokus un sasmaržot sūnas, tomēr kaut kā tur aizvien pietrūkst, kaut kāds tikko jaušams sēru moments ievelk ilgu rievas tavā mežā. Un tu nesaproti, vai tu dzīvo, vai tā ir dzīve, vai tādai patiesi ir jābūt dzīvei ar šo nervus kutinošo sajūtu, ka tu neko nedari, lai to mainītu un uzlabotu, ka tu nemeties meklēt kaut ko, ko iebāzt neaizpildītībā, bet sastingsti, ieklausies, vēro, lēnām meditē to, kas ir.