8/13/16 10:12 pm
Es apzinos, ka ļoti bieži rīkojos tā, it kā dzīve man būtu ko parādā. Un apvainojos, kad tā man neiedod gribēto. Un ciešu. Bet manas ciešanas patiesībā ir ceļš uz apzinātību, uz vēlmi dzīvot godīgās attiecībās ar sevi, citiem cilvēkiem un dzīvi, būt autentiskai. Apzinos to, ka dzīve ir dāvana, ka nav tāda komplekta, ko es būtu nopelnījusi ar savu nākšanu pasaulē, par spīti tam, ko mums māca viss rietumeiropeiskais. Es esmu tāds mazs parazītiņš uz šīs planētas, tomēr, joprojām. Un man katastrofāli brīžiem pietrūkst pazemības un pateicības.
8/12/16 04:11 pm
"Godīgas attiecības ar zemi un citam ar citu ir teju pilnībā zudušas, tāpat arī vienkārša pazemība. Jūsu īstā un izšķirošā patiesība ir tā, kā jūs vadāt savu dzīvi, nevis idejas, kurām ticat. Mēs visi esam un mūžīgi būsi ubagi Dieva un Visuma priekšā."
"Tāpēc ir tik svarīgi jautāt, meklēt un klauvēt, lai uzturētu pareizas attiecības ar pašu dzīvi. Dzīve ir bezmaksas dāvana, kas dāvāta katru dienu un mirkli. Ja ik dienu izvēlēsimies "pateicības attieksmi", tas palīdzēs turēt pavērtas rokas, lai sagaidītu dzīvi, ļautu tai notikt un saņemtu to vēl dziļākā apmierinājumā, nekad nedomājot, ka neesat to pelnījuši. Ļaudis, kas dzīvo šādā atvērtībā un pazemībā, saņem dzīves dāvanas, turklāt "pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārēm ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī" (Lūkass 6:38). Saskaņā ar manu pieredzi, ja neizrādāt pateicību katru dienu, aizvainojums vienmēr ņem virsroku. "
Dienišķās maizes" lūgšana sniedz apziņu, ka tā tiks dota. Ja nelūdzam, uztveram visas savas pūles, vajadzības un mērķus — un paši sevi — pārāk nopietni."
Ričards Rors
"Ar elpu zem ūdens"
8/10/16 08:32 am
Pamodos labā garastāvoklī un ar vēlmi mazgāt grīdu. Spīd pusrudenīga saule.
8/8/16 10:06 am
Dievs, dod man dvēseles mieru
Pieņemt to, ko es nespēju mainīt,
Drosmi mainīt to, ko spēju
Un gudrību atšķirt vienu no otra.
8/7/16 09:15 am
Dažreiz ir jādzīvo ar sajūtu, ka tev jau ir tas, ko vēlies. Ko tad tu darītu? Kā pavadītu dienu? Vai ar mīlestību aizskartu priekšmetus? Gatavotu ēdienu, ietu uz mežu?
8/6/16 08:58 pm
Ieguvējs reti kad ir tas, kurš aiziet no attiecībām. Parasti drīzāk pamestais, izejot cauri sāpju lokam, atrod sev jaunu pakāpienu dzīvē. Ar prātu vēloties sev labāku dzīvi, mēs bieži vien to patiesībā aizkavējam, nodrošinot sev pretējo. Tieši paliekot grūtībās, paliekot tajā, kas "spiež uz tavām pogām", līdz tās vairs nedarbojas, mēs apgūstam mācību vielu un spējam pāriet nākošā līmenī. Aiziešana nav nekāds sasniegums.
7/30/16 11:00 am
lēna uguns
7/30/16 08:38 am
Mēs esam zaudējuši normalitāti, mēs — vīrieši un sievietes. Ir izaugusi jauna vīriešu versija, kurai seksā vajag sievieti iegūt tieši tajos caurumos, kas pēc dabas nav bijuši paredzēti baudas gūšanai viņai, bet klasiskie varianti viņus garlaiko un neiekārdina. Jā, var strīdēties par to, ka ir sievietes, kas gūst baudu no orālā seksa sniegšanas, kuras interesē tikai un vienīgi loceklis ar savu locekļa izskatu, garšu un sēklas noplūdi un nekas vairāk. Ir dzirdēts arī par sievietēm, kuras beidz tieši no anālā seksa. Man tas ir noslēpums, bet es pieņemu, ka ir dažāda vaida cilvēki ar dažāda veida fantāzijām, kas piesvilina baudas degli. Un tomēr savādi, cik tālu mēs esam aizgājuši no tā, ko daba paredzējusi mums kā savienošanās aktu. Cik tas kļuvis neinteresants un nesvarīgs. Mēs esam kļuvuši par pretēji karojošām nometnēm — mēs — vīrieši un sievietes. Mēs sastopamies nevis, lai viens otram sniegtu, bet gan, lai cīnītos par tiesībām saņemt. Vīrieši, kuriem vajag netradicionālus caurumus un netradicionālus attiecību modeļus, lai tikai nenonāktu devēja lomā, lai tikai neizbaudītu to, ka sieviete var būt arī laimīga tādēļ, ka guvusi no vīrieša to, kas viņā iekodēts. Un sievietes, kas meklē veidus, kādos uzvarēt cīņā. Mēs esam pazaudējuši normalitāti un viens otru. Un katrreiz, kad ieraugu, ka tas aizvien ir iespējams, ka ir cilvēki, kuri sastopas, kuri mīl, kuri sniedz viens otram, esmu aizgrābta par šo brīnumu. Kā būtu, ja augi pārstātu apaugļot viens otru ar ziedputekšņiem, ja viņiem pēkšņi tas šķistu garlaicīgi un neinteresanti, ja tā vietā viņi izdomāto ko jaunu, ko vienpusēju? Ja katrs savus ziedputekšņus gribētu paturēt tikai pats sev un nelaist klāt bites?
7/20/16 07:29 pm
Reizēm ir tādi brīži, kad sajūtu sevī absolūto skaistumu. Mēs katrs būtībā esam tāda absolūtā skaistuma nesēji, katrs daļa no Radītāja, daļa no Visuma. Tikai mēs to nejūtam. Bet ir saslēgšanās brīži, un tie visu saliek vietās. Tu apjēdz savu pilnību esošajā, šobrīd, te, tagad. Apjēdz arī to, ka visu laiku mainies, un tāds ir dzīves plūdums.
7/20/16 07:55 am
Ko es izbaudu dzīvē. To, ka ir zāle, ko pļaut, un kā pēc tam pār pagalmu plešas zaļš līdzenums. Pirkt kleitas. Mācos sevi nenosodīt par šo izšķērdīgo vaļasprieku. Būt iekšā vasarā, ar visiem jutekļiem tvert to, ka vēl ir iespējams gremdēties siltumā un zināmā bezrūpībā, vienalga, vai tā ir darbadienas novakare ceļā uz mājām, vai piesardzīgi silts rīts. Brīvības sajūtu. Lai gan tā līdzi nes skumjas par mīļuma un sirsnības trūkumu, kas var piezagties jebkurā mirklī, reizē man arī patīk tā sajūta, ka aizvien atrodos izvēles pozīcijā, iespēju pozīcijā, ar vienu kāju nezināmā nākotnē. Mācos pieņemt to, ka katram no mums dzīvē tomēr ir kaut kāds savs musturs, kas pievelk zināma veida notikumus. Mēs taču katrs to jūtam. Kaut kas mūs nosaka, lai kā mēs nemēģinātu visu mainīt, pat pilnībā mainīt. Man ir pieķērusies vientulība un vienbūšana. Tā mani ieskauj kā aplis, kā aura, un dzīve veidojas ap to. Esmu daudz laika veltījusi tam, lai saprastu šo nolemtības sajūtu, lai lauztu un pārvarētu, lai veidotu dzīvi sava šī brīža prāta un iegribu ietekmē. Tomēr tā tas nenotiek. Musturu nav iespējams iznīcināt un radīt citu. Katram ir iedots kaut kāds zīmogs, laika gaitā tas mazliet mainās, pamazām veidojas citas līnijas, tomēr pamati saglabājas. Un tas viss prasa ļoti daudz laika. Un man jau vienmēr licies, ka ir vērts alkt tieši to, kā nav, kas ir citiem, ka tam piemīt īstenā vērtība, jau no bērnības man ir bijusi tāda mazvērtības sajūta pašai par sevi un savu dzīvi. Tagad es mēģinu atbrīvoties pirmkārt no tās. Atklāt baudas, jēgas un vērtības momentus esošajā.
7/11/16 01:46 pm
Es vairs nedusmojos.
Ne uz sevi.
Ne uz viņu.
Es vairs arī nejūtu neko īpašu, nekādas satraucošas emocijas. Esmu izgājusi ārpus emociju telpas. Esmu atslēgusi jūtas. Jo es vairs nespēju.
Vienīgais, es jūtu pateicību. Pateicību dzīvei, ka man bija lemts mazliet iemīlēties, mazliet atvērties, mazliet piedzīvot īstumu. Vismaz sevis pašas īstumu. Nenoliegtu, nepiesegtu īstumu.
7/7/16 08:59 am
Dažbrīd gribas dzīvē iegulties kā upē un ļaut, lai straume vienkārši nes projām. Tā arī esot jādara. Tikai jāairē mazliet un jācenšas apbraukt šķēršļi. Grūti iemācīties paļāvību. Grūti iemācīties necīnīšanos pret straumi. Un tomēr tajos retajos brīžos, kad vienkārši peldu ar domām par to, ka paļaujos uz dzīvi, uz to, kas sekos tālāk, ka vienkārši pieņemu to, mani pārņem tāds vieglums, kuru negribas atkal nozaudēt. Bet ar mani nekas nav vienkārši šajā dzīvē. Es spēlējos pati ar sevi kā ar lelli, ko rausta aiz aukliņām, citreiz palaižu vaļā, bet citreiz nezkāpēc lieku izpildīt sarežģītas kustības un pat trikus.
7/5/16 04:19 pm
Uztaustu arvien vairāk bezjūtīguma un vienaldzības punktus sevī un priecājos par visu šo virsmu, ko nav iespējams vairs noskrāpēt. Varbūt jāatsakās, beidzot jāatsakās no visām savām ilgām. Dzīve ir tikai tagad un te. Negribu vairs gribēt kādu, negribu vairs gribēt otru cilvēku.
7/5/16 01:54 pm
Dzīvē izplēsti robi ir paliekoši. Mums jāapaug tiem apkārt kā koku saknēm ap betona bluķiem, jāizspraucas cauri šiem tukšumiem.
Paula Hokinsa
"Meitene vilcienā"
7/5/16 01:42 pm
Lietus. Vīrietis, kas nopļauj manu pāraugušo zāli, trimmera griezīgā skaņa. Šī patiesībā ir atpūta. Būt aci pret aci ar savu māju ir atelpa. Ar visu zaļo, ar visu ziedošo, ar vasaras pilnbrieda laika vēsumu, ar mākoņiem, kas piezīmē debesis pilnas līdz malām, lai nepaliek vairs vietas nekam citam. Man pašai nav nekas jāizdomā. Dzīve visu ir izdomājusi manā vietā. Un visu nokārtojusi. Pa savam.
7/4/16 08:52 pm
Reizēm no skumjām nav iespējams izvairīties. Tās vienkārši uzglūn, uzkrīt. Ir atmiņas, ir asociācijas. Ir ilgas pēc cilvēka, kura, iespējams, patiesībā nekad nav bijis. Un tad gribas dusmoties. Gribas jautāt, kāpēc, kāpēc viņš tā rīkojās, kāpēc dzīve ir tāda, kāpēc ar mani tas notiek. Bet skumjām jāļauj vienkārši ienākt, jāpieņem tās. Un tad jau pagursti jautāt, kāpēc. Tad kaut kā savādi pieņem to, ka ir skumji, ka viņš bija, ka lietas, ko viņš sacīja, varbūt kaut kur bija patiesas tobrīd, bet kopumā tu esi bezspēcīga visos šajos dzīves mutuļos, Un tu vienkārši ļaujies. Un nav tik traki. Dusmas pierimst, un tu redzi, ka aiz visa dzīve ir dzīva. Pat, ja tā nav padarījusi tevi laimīgu un piepildījusi tavas vēlmes, dzīve ir... Jā, reizēm gribas mīlestību, it īpaši saskaroties ar zaudējumu, to ļoti gribas. Bet es neko nevaru padarīt. Es tur tiešām neko nevaru līdzēt. Un es piedodu sev. Un caur to es piedodu. Vispār.
7/4/16 07:56 am
No kāda vīrieša vēstules:
"Es neredzu lielu atšķirību no precētiem un neprecētiem vīriešiem! Relatīvi brīvajiem arī ir savas draudzenītes kuras daudz nezina cita par citu! Un tas arī ierobežo tā saucamos brīvos! Tas ir nedaudz aizvainojoši un ar diskriminējošu pieskaņu, kad sievietes spēcīgi uzsver patiku tikai pret "brīvajiem"!"
Ak, dekadentais laikmets! Precēts vīrietis manis dēļ sajutās diskriminēts tādēļ, ka nevēlējos iepazīties ar aizņemtu cilvēku! Ļaunā es!