6/30/16 07:28 am
You've Got the Love dzied auksts, tukši vizuļojošs šīs dzīves visums. Esmu kā debesis, no kurām visas zvaigznes izbērtas. Es smaidu un un funkcionēju, bet manis te nemaz nav. Arī tad ne, kad Tava mēle iebrūk manā mutē. Es neko nevaru palīdzēt cilvēkiem, kuri melo, neko nevaru palīdzēt cilvēkiem, kuri dzīvo ar prātu un attiecībās bez patiesām emocijām un aizkustinājuma, neko nevaru palīdzēt nevienam, kas sajaucis dzīvi ar komfortabli iekārtotu krātiņu. Iespējams, es nevaru palīdzēt arī sev. Man liekas, ka esmu nomirusi iekšēji. Bet nesāp. Varbūt es beidzot skaidri redzu matriksu. Un pati esmu vienkārši no stieplēm savīta lelle.
6/26/16 01:33 pm
Pamostos Viņa rokās. Redzu Viņa vienmēr laimīgo un šķelmīgi smaidīgo seju. Tas man Viņā ļoti patīk — šis tīrais dzīvesprieks, pavisam vienkāršais gaišums, ko Viņš izstaro. Mūsu rīts ir kā māja, kas apskauj ar sienām. Mani tas nedaudz biedē, es jūtu tādu mazlietiņ norītu izbīli pakrūtē. Tā tas ir. Attiecības. Vīrietis, kurš grib mīlēties no rīta. Tavs ķermenis, kurš vairs īsti nepieder tev, ar kuru tev jādalās, jāpiemērojas, jādod. Pie tā nav nemaz tik viegli pierast. Arī pie tā, ka dzīve nav fantāzija un cilvēki nav tēli. Cilvēki ir pavisam reāli un ar pavisam reāliem trūkumiem, viņiem piemīt īpašības, kas ne vienmēr ir ērtas, un tas viss prasa pamatīgu pieņemšanas darbu. Arī ļaut visam vienkārši būt, vienkārši plūst.
6/16/16 07:37 am
"Laimi nevar piedzīvot, kavējoties atmiņās vai ražojot vēlmes. Laime ir tas, kas tev ir tagad, kad tu izbaudi to, priecājies un pateicies par to."
Inta Blūma "Ardievu, karma!"
6/14/16 01:26 pm
"Atrodoties 3D apziņā, laime ir tikai kā burkāns ēzelītim, iluzors apsolījums nākotnei, kas bieži vien ved nepareizā virzienā, liekot meklēt laimes avotu ārpus sevis."
Inta Blūma "Ardievu, karma!"
6/13/16 08:04 pm
Ir atlicis visai maz vēlmju. Brīžiem viss ir. Pēc darbadienas sēžu nojumē un saklausu, kā gaisa plūsma tikko dzirdami šķindina vēja zvanus. Es pārvēršos par šo visu. Par klusu darbadienu, kurā ieeju kā gaismēnu pilnā istabā, un viss vienkārši ritinās. Par īsziņām, kuras mācos rakstīt par ilgām un vēlmēm. Par mieru. Un miers man īstenībā ir pieejams visai daudz.
6/10/16 09:33 am
Reizēm es tik skaidri saskatu to sievietes dabas daļu, ar kuru viņa pieraujas vīra klātbūtnē, apvalda kaut ko sevī, ar kuru viņa sūkā un norij spermu, un izdabā zināmos brīžos un zināmās jomās, un dara to visu ne tik daudz vēlēšanās dēļ, bet tādēļ, ka ir zināmas nodevas, kas jāmaksā par to, ka vīrietis ir līdzās. Tomēr, ja viņa ir gudra, tad pārējā laikā ir karaliene, tad pārējā laikā pati iekasē nodevas. Un vīrietis būtībā ir viņas rokās, viņas žēlastībā. Sievietē ir iekodētas zināšanas par to, kā tas darāms, kā izspēlējamas šīs ainas. Un man nedaudz aizraujas elpa, kad redzu visu šo tik veiksmīgi, kā pa diegu slīdam citu dzīvēs.
Dzīvē jau daudz kam ir cena. Tu nevari dabūt visu. Tev ielej vienā bļodiņā un izlej no citas ārā.
6/9/16 11:37 am
Viņš liekas gaišs cilvēks. Kaut kas no bērna, kaut kāds šķelmīgums. Kaut kas, kas izdzīvojis, par spīti diezgan nopietniem pārbaudījumiem. Labais, kam nevajag pamatojumu, motivāciju vai prāta apstiprinātu iemeslu. Tāds brīnums viņš ir — es reizēm pamanu. Un dažbrīd man gribētos apstāties. Apstāties pie tā, ka mana roka pati pārslīd viņa bārdai uz sejas, pleciem, mugurai. Jo tas var šķist itin pabeigti. Un pašlaik ir ilgas pēc pabeigtības. Apstāties. Rast mieru. Neskriet nekur. Neko nemeklēt. Gribas brīvdienas, atvaļinājumu. Un tomēr ir kaut kas vecs, norūdīts un rūsains manī. Un arī tas lien uz āru. Un jūnijs ir tāds enerģētiski spalgs mēnesis. Pēc saulgriežiem viss aizies uz leju. Es to jau zinu, es to jau pazīstu. Tā katru gadu ir. Un es baidos. Es, kā vienmēr, eju pret savām bailēm, tomēr tas, ka man ir bailes nonākt jau pazīstamās situācijās un attiecību modeļos, nozīmē to, ka pa īstam gatava es vēl neesmu. Neesmu vēl brīva no savas pieredzes. Un es visu varu sabojāt. Es visu laiku atrodos tikai soļa attālumā no visa sabojāšanas. Bet, ja tā, arī tam jānotiek. Vismaz to es pieņemu. Ka mēs spējam to, ko spējam, konkrētajā brīdī tieši to, ko spējam.
6/8/16 08:12 am
Skatījos
apollo rakstu par
plus size skaistumkonkursu un kārtējo reizi secināju, ka standarta skaistums ir tikai pieņēmumi. Būtībā
skaistumam nav robežu, un atverot tam savu skatienu, var ieraudzīt, ka tas ir visapkārt, vienkārši ir jāaizmet ierobežojošās masu kultūras ieaudzināto standartu klapes prom no acīm. Protams, var runāt par to, kas ir veselīgi un kas mazāk, kas nāk par labu ķermenim, tomēr arī tā ir katra cilvēka paša darīšana, un šķietami veselīgs dzīvesveids nepasargā no daudz kā, tai skaitā dažādām slimībām. Tas ir tikai sauklis, tikai uzskats, ka tievumā mīt veselība, tā nebūt nav aksioma. Bet ķermenis pēc būtības nedefinē to, kas mēs esam. Tā ir tikai viena nianse, trauks dvēselei. Trauks, kas pelnījis rūpju un mīlestības pilnu attieksmi, tomēr tas nav mūsu vērtības un būtības skala, tam nav jāatbilst nekādiem parametriem un standartiem, lai mēs skaitītos skaisti un vērtīgi. Man ir prieks par tādiem nestandarta skaistumkonkursiem, man ir prieks, ka fotoattēli ar nestandarta skaistumu aizvien vairāk piepludina publisko telpu. Jo tie māca mums ieraudzīt dažādo, skatīties ārpus rāmja, mazāk vērtēt un vairāk vienkārši priecāties. Tie, kas kritizē un bļauj, liekas vienkārši baidās, ka viņu standarts ir sašķobījies, ka tam ir kļuvis mazāk piekritēju, ka pamatojums tieši tādai skaistuma izpratnei zūd.
6/8/16 07:02 am
Dienas paiet rāmi un lielākoties labi. Biju mazliet kašķīga un uzvilkusies par kaut ko. Bet vakardien devos uz randiņu, un tas manu garastāvokli atkal uzlaboja. Kleita, zeķes, ziedi, kino. Kaut kā banāli un labi. Un tas, ka ir vasara, ka ir šie brīvie rīti un dienas, no kurām man neko daudz nevajag, vienkārši dzīvi pašu par sevi.
6/5/16 08:04 pm
Manī viegluma sajūtu ienes izvēle, ko pēdējā laikā izdaru arvien biežāk — izvēle neiespringt, ņemt no dzīves tās lietas, ko tā pati sniedz. Esmu jau diezgan labi atlaidusi vajadzību būt daudz kam gan ārēji, gan iekšēji, gan sociāli un profesionāli. Vispirms man pietiek ar to, kas es jau esmu. Un arī ar to, kas ir mana dzīve pašlaik. Arvien retāk es kaut kur traucos ārpus mājas brīvdienās, arvien retāk mani nodarbina doma paspēt dzīvi. Ja kaut kas interesants akurāt nonāk manā redzeslokā, kāda izbrauciena iespēja, pastaiga, pārgājiens, es to pieņemu, bet pati speciāli maz ko meklēju. Ja kāds cilvēks pats vēlas ienākt manā dzīvē, arī to es pieņemu. Vai iespējas darbā. Iespējas fotogrāfijā. Tomēr esmu pārstājusi dzīties pēc kaut kā. Un galvenais — esmu pārstājusi dzīties pēc mīlestības. Kopumā man ir kļuvis pietiekami pašai ar sevi. Protams, ne vienmēr un ne 100%. Joprojām uznāk pa kādai neirotiskai epizodei, kurā es gribu to un to, kā maza meitene gribu. Un, kad tas notiek, arī tam es ļauju vaļu. Ļauju vaļu sev būt kašķīgai, niķīgai, prasīgai. Jo man nav jābūt ērtai priekš citiem. Man ir jābūt vien autentiskai. Un tāpēc man ir nelabas aizdomas, ka tas ir sācies. Ka ir sācies mierīgi labais posms. Ka es vairs nepavelkos uz vecajiem grābekļiem. Tas vienkārši ir noticis.
6/5/16 08:03 pm
"Viens no cēloņiem, kāpēc pašlaik ir tik daudz jūkošu laulību vai kādēļ attiecības tik ātri sākas un ātri beidzas, ir - šī dzīve pieprasa nokārtot visus atlikušos parādus. Ja Dvēsele ir izvēlējusies augšupejošu ceļu, pāreju uz 4D, kur vibrācijas ir tik augstas, ka ar karmu tur nevar pastāvēt, tai ir forsāžas tempā jāatrisina visas nepabeigtās attiecības un jāapgūst iekavētā viela. Tādēļ, pirms nosodi kādu, kas bieži maina partnerus, darbus, dzīvesvietas, aizdomājies, vai tā nav kāda īpaši centīga Dvēsele."
"Šeit vien aicinu padomāt par to, ka tu nezini, kāda ir tava sastrādātā karmas bagāža. Varbūt tev jāļauj savam augstākajam Es atsūtīt tev tos partnerus (draugus, kolēģus), tās situācijas, kas ir jāatsrādā, netērējot savu enerģiju ilūziju piļu būvēšanai, ideālā partnera, ideālās nodarbošanās meklēšanai? Labā ziņa - visas enerģijas, visa mūsu Gaismas ģimene maksimāli palīdz. Ja mēs pieņemam situāciju, spējam ieraudzīt tajā svētību, mācību, lietas, kas sevī jāmaina, jādziedina, jāpieņem, tad jebkura šī situācija ļoti ātri un samērā viegli atrisinās, vienlaikus ienesot mūsu dzīvē lielu viegluma un brīvības izjūtu."
Inta Blūma "Ardievu, karma!"
6/4/16 05:05 pm
Pa lielam dzīve tāpat ir laba. Tā pati nepiepildītā dzīve tieši tagad un te ir laba. Jo vairāk sastopos ar nepiepildījuma izjūtu, jo kaut kā dziļāk to aptveru. Dzīve ir ne-ideāla. Viss ir ne-ideāls. Kad pieņem esošā ne-ideālumu, paliek kaut kā viegli. Var piepildīt dienu ar grāmatu, ar puķu stādīšanu, ar plātsmaizes cepšanu, ar vienkārši laiskošanos. Ar to, ka atlaid vajadzību obligāti sevi realizēt un piepildīt. Obligāti atrast partneri. Obligāti sasniegt kaut ko kādās jomās. Nē, arī bez tā dzīve ir. Un dzīve pati par sevi ir dāvana, tā tāda patiesi ir. Un varbūt man būtu gribējies pavadīt nedēļas nogali citādāk, bet, ja tā padomā, tieši šādi ir labi.
6/4/16 10:41 am
Peldēšanās peldkostīmā līdzinās seksam ar prezervatīvu — it kā ir jauki, tomēr ne pa īstam. Kailums ir lieta, ko tiecos izbaudīt arvien vairāk. Gulēt kailai, slīdēt pa ūdeni kailai, sajust gaisu pieskaramies manai ādai, sajust dabu... Tas patiesi uzlādē ar īpašu enerģiju.
6/4/16 10:40 am
Tik daudziem cilvēkiem dzīve ir skaistumkonkurss. Vai kāds cits konkurss.
6/1/16 07:46 pm
Sēdēju šodien pie ezera pēc peldes, U. glāstīja manu muguru un mēģināja knakstīties, un es, lai arī it kā laimīga pēc peldes un ar alu, un pie dabas, kur viss ir pati pilnība, tomēr sajutos nogurusi. Vērojot, kā novakares saule piespīd zāli mežmalā, es sajutu kaut kādu pamatīgu noguruma atskārsmi par visu. Vairs nav spēka pretoties dzīvei, kāda tā ir. Un nē, tas nedara mani nelaimīgu. Tas īstenībā neizsauc nekādas emocijas. Vienkārši — notiek tas, kas notiek, es vairs negribu spēlēt pretī. Reizē negribu arī palikt šajā situācijā. Vēlos, lai kaut kas mainītos. Lai kaut kas jau būtu mainījies. Pat ja man no tā bail. Vēlos nobāzēties. Lai ko tas arī nenozīmētu.
Jautāju U., vai viņa māja paliktu viņam, ja viņš šķirtos no sievas. Viņš atbildēja, ka neesot par to nekad domājis, un tas mani pārsteidza. Īstenībā daudziem cilvēkiem ir ērts ne īpaši laimīgas kopdzīves modelis. Viņi stāsta, ka viņus nesaprot, norāda uz daudzajām pretrunām, bet īstenībā nemaz pat neapsver iespēju aiziet no tik nesaprotošā partnera. Jo tad nāksies uzņemties pilnīgu atbildību par sevi. Pierasts neīstais partneris atļauj viņiem iekārtoties zināmā uzgaidāmās telpas komfortā. Strīdi mijas ar panesamākiem posmiem, un lēnprātīga nogaidīšana kļūst par dzīves moto. Nezinu, vien man liekas, ka viņu īstā uguns ar to top apdzisusi. Bet tai pat laikā ir vairāk nekā skaidrs, ka mēs katrs esam gatavi tikai tam, kam esam. Un dzīvi steidzināt nav jēgas. Robežšķirtnes agri vai vēlu pienāk.
6/1/16 06:33 am
Pienāk mūsu dzīvē tāds brīdis, kad mēs atejam malā no drāmas un tās radītājiem. Mēs paliekam ar cilvēkiem, ar kuriem varam kopā smieties. Aizmirstam slikto un fokusējamies uz labo. Mīlam cilvēkus, kuri izturas pret mums atbilstoši, un lūdzamies par pārējiem. Dzīve ir tik īsa, un tā jānodzīvo nekā citādi kā laimīgi. Paklupt — tā ir daļa no dzīves, piecelties — tā ir dzīves pieredzēšana. Būt dzīvam — tā ir dāvana, būt laimīgam — tā ir izvēle."Ošo
6/1/16 05:51 am
Peldu kaila ezerā. Ūdens ir silts kā piens, un ezers smaržo tik organiski. Visapkārt ir daba, un viss zaļais ir tik pilnestīgi īsts, kāds tas var būt tikai mūsu ļoti īsajās un spalgajās vasarās. Viņš gaida mani krastā.
5/30/16 10:37 pm
Dažreiz es tā skaidri sevī ieraugu to, cik daudz esmu gaidījusi no citiem, no dzīves, cik daudz aizvien vēl brīžiem sagaidu un pieprasu. Tagad es to pamanu sevī savlaicīgi un parasti apstājos, piebremzēju savas vēlmes un prasības. Katrreiz, kad kaut ko iegribas, der aizskaitīt līdz 10 un padomāt, vai patiesi. Un tad, kad palaid vaļā vēlmi kaut ko saņemt un sagaidīt no citiem, dzīve iegūst citu kvalitāti. Ne tas, ka tev nevajadzētu, tu vienkārši kļūsti brīva. Vēlmes un vajadzības tevi nedefinē, un dzīve vienkārši atbrīvojas plūsmai. Es pieķeru sevi karstā novakarē malkojam smūtiju picērijā un lasām psiholoģijas žurnālu un aptveram, ka kopumā esmu iepeldējusi visnotaļ pašpietiekamos ūdeņos. Jā, dažreiz es emocionāli nedaudz aizlūztu. Šodien pēc garās dienas un randiņa, ko biju gaidījusi, randiņa ar neparastu cilvēku. Jo tomēr tā iekšējā vēlēšanās satikt kādu, satikt kādu īpašu ir psiholoģiski smaga un ilgtermiņā nogurdinoša. Es raudu 3 minūtes, līdz smagums izplūst no manis ārā, tad kāpju uz velo un braucu uz vakara peldi ezerā. Es zinu, ka nevar tā vienkārši satikt kādu īpašu, varbūt kādreiz var, negaidīti, bet kopumā drīzāk nevar nekā var. Var sastapt dažādus cilvēkus, un reizē viņos ir kas tāds, kas ļauj pašam sevī visu ko ieraudzīt un visu ko saprast, mācīties. Bet tie ideālie varianti nav, tā pareizā produkta nav. Dzīve ir ļoti smalka lieta tādā ziņā. Cilvēki jāprot laist caur sevi pa pareizajām stīgām pareizajos mirkļos un neuzspiežot par daudz, tā, lai skaņa ir tīra un dzidra. Un to ne vienmēr ir tik viegli izdarīt.
