5/30/16 07:24 am
Pamodos savos kokvilnas palagos kaila un viegli erotiski uzlādēta. Sapņoju, ka esmu sasieta dažādās pozās. Šim karstajam laikam piemīt saldā ēdiena garša, ko var baudīt lēni un nesteidzoties. Vismaz pagaidām, vismaz šīs pirmās, vieglās notis. Karstumā erotizēties ir daudz vieglāk, un liekas, ka ķermenis kļūst pastiprināti vijīgs — vijīgs kā palagi, kas to naktī ieskauj, kā silts ūdens ezerā, kā pats gaiss, kas visu ieskauj.
5/29/16 07:12 am
Viena no lielākajām laimēm šajā laikā ir piecelties pirms septiņiem no rīta, kamēr visi vēl guļ, uzvārīt kafiju un iet ārā, apsēsties nojumē un lēni malkot to, klausoties putnu dziesmās un apcerot sava dārza nākotnes plānojumu. Tādos brīžos nekas vairāk nav vajadzīgs, nekādi lielāki piepildījumi. Vēl ir brīnišķīgi arī iekāpt vasarīgā elektriskajā vilcienā un braukt Jūrmalas virzienā. Slepus vērot citus pasažierus, kas viņiem mugurā, kā vasaras gaisma pieskaras viņu ādai. Vērot visu sazaļojušo aiz loga, šķiet to varētu darīt tūkstošiem gadu, vienkārši raudzīties, cik skaista un dzīva ir daba. Un vēl arī iemīlēties garāmslīdošajās koka mājās Jūrmalā. Senumā, ar ko tās piesūkušās, cita laikmeta vaibstos, kas ievilkti to arhitektūrā. Vienmēr esmu sapņojusi, ka kādreiz manā īpašumā būtu tamlīdzīga māja, ar pagājības nospiedumu, ar klusinātu mieru. Visvairāk šajā laikā pietrūkst brīva laika, lai vienkārši būtu, dzīvotu un izbaudītu šo mirkli — vasaru. To, cik viegls ir apģērbs un siltuma radītā bezrūpība.
5/27/16 09:30 pm
Iespējams, tas viss ir tāpēc, ka mana vecmāmiņa lēnām izdziest ar vēzi, kurš ir pārņēmis visu viņas ķermeni. Un es vēroju šo trauslo mazo cilvēciņu gultā, un mani piepilda visa pasaules mīlestība un labestība. Un tas jau beigās ir vienīgais, ko es varu darīt — sniegt šo mīlestības glāstu. Varbūt tādēļ kaut kas ir ieplīsis manī, un bailes ir atkāpušās. Es varu viegli nomest kleitu un nekautrēties no sava auguma, jo tas ir pilnīgs tieši tāds, kāds tas ir šajā mirklī, ar to nekas nav jādara, tas vienkārši jāpieņem, jāakceptē un jāizdzīvo. Un vēl es varu ļauties savām visnetīrākajām seksuālajām fantāzijām. Es varu būt tur, kur esmu tikai slepus iztēlojusies sevi, es varu būt tāda, kādu esmu tikai slepus iztēlojusies sevi.
Es mēģinu atstāt M. Patiesībā jau kādu mēnesi ļoti mēģinu atstāt M. Saraut mūsu karmiskās saites, mūsu magnētisko tieksmi dejot vienam ar otra tumsu, dejot tā, ka gribas atgriezties atkal un atkal. Tomēr šīs attiecības vienmēr būs tieši šī istaba un nekas cits. Viss cits ir ilūzijas, domas, ka kādreiz viss kādā brīdī noteikti mainīsies. Šīs attiecības nekad neaugs, mēs nepietuvosimies viens otram, neatklāsim viens otram patieso sevi, nemīlēsim, nesniegsim. Šī istaba spēj būt tikai un vienīgi tāda, kāda tā ir. Un tā ir uzgaidāmā telpa, kurā mēs abi esam iesprūduši, katrs savu baiļu ietekmē. Šajā istabā es nekad nejutīšos kā mīlēta sieviete, kā skaista, neatkārtojama, iekārojama, gribēta. Šī istaba vienkārši nav par to. Bet tas nav jāpārmet nevienam: ne viņam, ne sev, ne tai telpai, ko mēs abi piepildām. Arī šis viss ir jāiemīl. Jāiemīl viņš ar visiem viņa trūkumiem, jāiemīl ar beznosacījumu mīlestību. Savās domās jāapskauj ar baltu un visaptverošu gaismu un jāvēl labu, jāvēl laime. Un jāpateicas par visiem mirkļiem un mācībām, ko viņš man sniedzis. Patiesi jāizjūt visu ķermeni caurstrāvojoša pateicība par katru glāstu, katru naktī aplikto roku, par katru maigo pirkstu pārslīdēšanu manai sejai miegā, par katru kašķi un ņurdēšanu, par katru orgasmu un seksuālās kaisles mirkli, jo tas viss ir veidojis šo. Tas viss ir veidojis Gaismu. Ar katru savu asinspili pateicīgi jāmīl M. tāds, kāds viņš ir, ļaujot tam padarīt mani brīvu.
5/26/16 07:35 am
(..)vai varbūt tu sajutīsi manas mutes pieskārienu uz sava locekļa, es pieplakšu tam un, lēnām pavērdama lūpas, slīdēšu arvien zemāk, es ļaušu, lai tavs loceklis lēnām piepilda manu muti, tas slīdēs dziļāk starp manām lūpām un piespiedīsies mēlei, un manas siekalas ritēs lejup pa tavu ādu līdz tavai rokai, mans skūpsts un tava roka, viens otrā pār tavu locekli(..)Alesandro Bariko "Zīds"
5/8/16 09:53 pm
Pēdējā laikā es īpaši augstu vērtēju darīšanas pasauli. Dzīvi, kas tiek piepildīta ar pārgājieniem, agriem rīta skrējieniem mežā, dārza sakopšanas darbiem. Dažreiz tas liekas tik ticami — ka es spētu dzīvot šajā darāmo lietu pasaulē un vairs nedomāt tik ļoti daudz, neanalizēt. Dažreiz tas izdodas patiesi ticami. Nav vairs citkārt ierasto brīvdienu asaru un izmisuma uzplūdu. Liekas, zāles — darīšana — ir atrastas. Tomēr cauri visam tīri veiksmīgajam plūdumam kā čaukstošs konfekšu papīrītis ir izlocīta tā otra eksistence. Aizeju uz tikšanos ar kādu jaunāku puisi, un pēc tam naktī nespēju mierīgi gulēt, jo man liekas, ka viņam ir jābūt līdzās, te — visur ap mani. Beziemesla fantoma vēlme. Vai M., ko dažreiz redzu sapņos, par spīti kaudzei viņa zvanu, uz kuriem neesmu atbildējusi. Kaut kādā brīdī mana nelaimīga mīlas dzīve mani noķer un iepūš acīs savu skumju miglu. Bet citreiz vienkārši ir tik pilnestīgi labi, tik gandarījoši un piepildoši dzīvot vienkārši sev, būt, piederēt sev pašai. Un es aizliedzu sev domāt, saku kuš, nav nekādu skumju, nav nekādas nelaimīgas mīlas dzīves.
4/30/16 11:01 am
Vakar pie Signes vēroju sevi spogulī un redzēju ļoti izteiktu un padziļinātu skaistuma izteiksmi savā sejā. It kā pats maijs ar maigajām ceriņkrūmu ēnām būtu iegūlies manos vaibstos un skatienā. Es mīlu tevi, — sacīja U., un tas izskanēja gaisā tik dabiski un pašsaprotami kā vēja plūsma, kas saceļ uz augšu ziedputekšņus. Es neko neatbildēju, tikai uzstūmu uz viņa šķīvju savu neapēsto Signes cepto pankūku un vēlāk apskāvu viņa pie virtuves galda sēdošo stāvu no aizmugures. Kaut kas bija starp mums visiem, kaut kāda patiesa klātbūtne. Es biju laimīga. Pamet visu, — vēlāk sacīju U. mašīnā, — un braucam kopā prom! Bet manis teiktais palika karājamies gaisā līdzās viņa klusajai nopūtai un domām, kas droši vien jau darbojās citā realitātē, pasaulē, kurai es atrados aiz sienas, pasaulē ar sievu, māju un paša izdomātiem pienākumiem. Un es atļāvu tam visam palikt gaisā. Neko vairs nesacīju. Aiz mašīnas loga slīdēja priežu mežs. Ceļš, pa kuru jau tik daudz reižu esam kopā braukuši. Tāds ir stāsts, tāda ir dzīve, reizēm to apzinies līdz reibumam īsti. Ka tā tas ir. Ka ir kaut kas patiess un īsts, bet arī tas ir ierobežots un nepilnīgs, kā putns, kurš nav spējis līdz galam izplest spārnus, lai apņemtu visu ar maigi baltu, izkliedētu gaismu.
4/24/16 09:20 pm
Reizēm dzīvē ir tādi absolūti piepildoši mirkļi. Kā šodiena, ko pavadu ar I. Man patīk sēdēt kinoteātrī viņai blakus un filmas laikā paslepus vērot viņas sejas izteiksmes, emocijas. Kopābūšana, ko es izbaudu, kādu joprojām liekas grūti iztēloties ar vīrieti. Ja par laimi, tad es nezinu, vai spēju tādu izjust ar vīrieti. Tie brīži, kuros esmu domājusi, ka izjūtu, ir izrādījušies viltus vai arī pavisam īslaicīgas atkāpes no normas. Vai tiešām vīrietis var būt tikai izklaide, tikai pašai sevis konfrontācija un meklējumi, lielākoties tikai tas? Nekad patiesi vārda "partneris" cienīgs.
4/22/16 09:53 am
Esmu nedaudz ieskatījusies seriālā
The Girlfriend Experience. Mani aizrauj galvenās varones bezjūtīgums un augstais nesatricināmības līmenis, ar kādu viņa izdzīvo šajā pasaulē. Savā veidā seriāls liekas kā šī laikmeta atspulgs, kurā mēs (vairs) neprotam pa īstam mīlēt, neprotam just tīri, tomēr garāmejot reizēm zaudējam kontroli pār sevi un dzīvi, un pavīd kaut kas sirdij līdzīgs. Pavīd, lai atkal pazustu kontroles un aprēķina pārņemtajā dzīvē. Protams, es nerunāju par visiem. Par daudziem gan, lielākā vai mazākā mērā arī par sevi. Mēs katrs tomēr nēsājam sevī iekšā tādu kā prostitūtu, kas kalkulē un izskaitļo, kas mums piemērots, kas ne, kas nesīs lielāko labumu. Mēs ļoti baidāmies būt lūzeri mūsdienās, mēs baidāmies zaudēt profesionālajā dzīvē, vēl vairāk privātajā, baidāmies nebūt kopā ar vispiemērotāko, vislabāko cilvēku.
No citas puses mēs nereti ieklausāmies dažādās atvērtās sirds ideoloģijās, kas tagad izskan no visām pusēm. Un tam visam pa vidu samulstam, jo īsti neprotam tikt galā ar visiem šiem aicinājumiem mainīties, būt, pieņemt sevi, kontrolēt, atlaist kontroli, uzņemties atbildību, plūst pa straumi u.t.t. Visa kā vienkārši ir par daudz. Par daudz jautājumu, par daudz atbilžu, kas nelīmējas kopā.
Tas patiesības mirklis, kam es nereti pieķeros, ir nekā nedarīšana, palikšana šeit. Kad vairs nesaprotu, kur ir patiesība, es izmantoju šo budisma gudrību. Es palieku uz vietas. Es nerīkojos. Un tajos mirkļos es saprotu, ka viss rit savu gaitu. Vismaz es pieņemu to, kādā veidā viss rit savu gaitu. Es pieņemu pat to uzgaidāmo telpu, ko mēs ar M. viens otrā esam atraduši un atsakāmies pilnībā pamest. Tieši paliekot šajā telpā (kurā ir liela, mazliet izvandīta gulta un vējš no loga, kas lēni plivina aizkarus), es tieku no tās prom. Tikai pieņemot esošo, es pārstāju gaidīt, kad sāksies dzīve, bet dzīvoju to. Es pārstāju gaidīt īsto cilvēku, kas būtu vispiemērotākais un labākais man, ļaujot par tādu kļūt ikvienam, kas ienāk manā dzīvē, neskatoties uz to, cik nepiemērots viņš var šķist. Vismaz uz to mirkli, kad esmu spējusi apstāties. Tādēļ es trenēju apstāšanos. Tas ir mans izdzīvošanas veids šajā pasaulē.
4/21/16 02:10 pm
Ap desmitiem vakarā mani uzmodina M. zvans. Esmu aizgājusi gulēt pirms pusstundas un jau aizmigusi. Pārāk grūta diena aiz muguras. Pusmiegā klausos viņa balsī, un sacīto uztveru tikai daļēji. Vairāk dzirdu balsi pašu par sevi, intonāciju. Un tobrīd saprotu, ka tā ir silta. Kā degoša malkas pagale, kas vienmērīgi murrā, tāda. Beigās viņš saka, labi, guli, un es atkal ieslīdu miegā, rāma siltuma pārņemta. Cik atšķirīga ir pasaule, kad prāts atslēdzies, kad palikusi tikai sirds maņa! Nav nekādu pretrunu un domu, nav nekādas analīzes un vērtējumu, tikai lietas, kādas tās ir. Miga saldums un silta vīrieša balss. Sirreāli.
4/19/16 09:31 am
Viss, kas notiek, ir visai likumsakarīgi. Visi notikumi ved pretī kaut kam vienam, kaut kam, ko sauc par beznosacījumu mīlestību. Tas ir mans koans, mana mīkla, mans uzdevums, mans kubiks-rubiks. Reizēm to vienkārši saprotu, aptveru, ka notikumi un pārdzīvojumi visu laiku papildina viens otru, lai pamazām padarītu mani brīvu no prāta apsvērumiem, aprēķina un bailēm. Jo vairāk piedzīvo, jo mazsvarīgāk liekas sevi nostatīt aiz aizsargvaļņiem, neskatoties uz to, ka dzīve tevi liekas laužam. No šiem lūzumiem tu audz un veidojies par kādu, kam kādreiz vairs nebūs svarīgi izsvērt jūtas ar prātu, kas vienkārši ļausies un piedāvās sevi kailu, bez maskām un izlikšanās, un atsegtā ievainojamība padarīs laimīgu, ne nodarīs sāpes. Prāta apsvērumi un aprēķins nekur neved. Ne velti man patīk BDSM rotaļas, ne velti ik pa laikam meklēju veidus un cilvēkus, ar kuriem realizēt šīs fantāzijas. Gribu sasniegt to mirkli, to stadiju, kad ļaušos un atdošos kādam, pilnībā atsakoties no prāta darbības šņirkstiem fonā, nedomājot par to, ko no tā iegūšu vai arī ko zaudēšu. Otrs cilvēks nav darījums, nav pirkums. Ar prātu nav iespējams izvēlēties. Ar prātu nav iespējams atbildēt uz jautājumu, kas mani nomoka gadiem ilgi. To var izdarīt tikai, lēnām atverot sirdi, kā atdarot acis, tik lēni, cik nepieciešams. Es visu laiku mostos, kaut reti to apzinos.
4/12/16 07:01 am
Kaut kā arvien skaidrāku sāku izjust karmas ķermeņa līnijas savā dzīvē. Katrreiz, saduroties ar tās nospraustajām robežām, kaut kas manās sajūtās mainās. Cilvēki sadzīvo ar visu ko, tas ir apbrīnojami. Tāpat kā krūms izvijas cauri žoga režģim, lokot savu stumbru, arī cilvēks ar gadiem piemērojas it visam. Dumpīgums un dusmas ar laiku nolietojas un apslāpst. Ir tik daudz mēģināts. Daudz dažādu lietu. Ar laiku sāc aptvert, ka tam nav nozīmes. Ka "ja vien tu vēl vairāk pacentīsies" reāli nedarbojas. Nekāda iespringšana neko nerisina, kaujinieciskais gars. Karmas rats turpina griezties, klusi švirkstēdams gaisā. Budisms māca neuztvert to nopietni, nepieķerties savai karmai. Pat ja tavi stāsti atkārtojas atkal un atkal, tavas neveiksmes apmet jau tik pazīstamo cilpu tev ap kaklu, neturies pie pārliecības, ka tas nemainīgi definē tevi un tavu dzīvi, mācies nepiešķirt tam nozīmi. Tavs pērtiķa prāts to vēlas. Prāts pieķeras negatīvajam un to vēl pastiprina, maļot un pārmaļot. Bet tev vienkārši rotaļīgi viss jāatlaiž. Un tur sākas līdzenumi. Pat ja karma nemainās, sākas gludi, skaisti līdzenumi. Tā notrāpīt nemaz nav tik viegli, bet ar laiku tu aizvien dabiskāk aizplūsti tajos līdzenumos.
4/9/16 09:32 am
Dažreiz tas ir savā veidā aizkustinoši — pēc pārtraukuma būt ar M. Viņš uzguļas man virsū un piespiež manas rokas ar savējām, mūsu ķermeņi savienojas, tiecas viens otram pretī un mīlējas. Kādu brīdi tā ir kā deja, ka plaukšana un ziedēšana — šī mijiedarbība palagos. Pēc tam es guļu un vēroju viņa rokas, vēroju tik pazīstamos virzienus, kādos uz delmiem aug matiņi.
4/3/16 04:45 pm
Mēs būvējam pasauli no skumju klucīšiem. M. aizsmakusī balss telefonā ar zemtekstu "atbrauc pamīlēties ar mani, es sakārtošu istabu". Šķiet, mēs jau visu mūžu braucam pamīlēties viens pie otra. Bet skumjas velkas pakaļ. Siltu pēcpusdienu dīka un vientulība. Ja vien ar pamīlēšanos būtu līdzēts. Ja vien tas būtu īstais plāksteris, ar ko aizlipināt ciet to sajūtu... Ka visa dzīve ir tāda dīka pēcpusdiena.
Bet es negribu domāt.
3/31/16 09:18 am
Dažreiz es jūtu, ka dzīve pati par sevi kaut kā ļoti pieaug. Ka aiz visām bēdām un neveiksmēm stāv arī citi mirkļi. Ka ir brīži, kad dzīvojam it kā pavisam vienkārši, bet negaidīti pilnestīgi. Lai kas arī nebūtu noticis pēdējo gadu laikā, lai kādas pilnīgi pretējas lietas vēlmēm un iecerēm, lai cik sāpīgi reizēm netiktu iedragāta sirds, to visu ir pavadījuši absolūti pilnīgi dzīves izjūtas momenti. Kā U., kurš vakardien vārtās pa manu gultu un skaita kaut kādu dzeju, kamēr es kravāju mantas, ko viņš man palīdzēs aizvest. Aiz loga noskan pirmais šī gada negaiss. Un tā ir dzīve, pavisam īsta, patiesa un neapgāžama dzīve, tās nav ne ilūzijas, ne iedomas, ne nākotnes vēlmes, kurās mēs mēdzam sapīties un aizmirst par vienkāršo būšanu tajā, kas ir. Mana karma patiesi ir izrādījusies diezgan smaga, tas ir nenoliedzami, brīžiem nolaižas rokas, un es nezinu, ko iesākt, patiesi nezinu, bet beigās dzīve ir kā gadalaiku maiņas, kas notiek pašas no sevis, kā lietus, saule, mākoņi, tas viss norisinās, un to nevar ne apstādināt, ne paildzināt, ne aizstumt prom. Nav arī jēgas to piemērīt savām vēlmēm vai sabiedrības standartiem. Ir vienkārši jāpieņem, ir vienkārši jābūt ik mirklī, kas notiek, ik situācijā, kas piemeklē. Nav citas īstenas izvēles. Bet ir ieradums bēgt. Bēgt no tagadnes, sapņot par to, kā nav, iedomāties, iztēloties, rakstīt pasakas sev galvā, pasakas kā asakas. Tomēr aizvien vairāk pārņem sajūta, ka dzīve pieaug. Gluži kā cilvēks, tā nobriest. Un arī es. Vienkārši.
3/29/16 08:59 pm
Es ļoti gribētu, lai tālāk viss ir vienkārši un skaidri. Lai nav vairs šo emociju. Vispār nevēlos vairs emocijas. Vēlos būt kā gaisma. Tik tīra un skaidra. Bez piemaisījumiem. Bez sapņiem. Iecerēm. Un vēlmēm. Būt tikai tagadnē.
