1/18/17 06:47 pm
Patīk lasīt par to, cik iedvesmojoši citi cilvēki iesākuši gadu. Kāds atteicies no shopinga un izvērtē visu sev piederošo, izvēloties dzīvot pieticīgāk un izlietot jau iekrāto mantu daudzumus, nepiepērkot klāt jaunus. Kādam citas jauna sākuma idejas, ko realizēt. Es grimstu atskaitēs. Nepadarītu darbu kalni slejas ap mani kā bīstami smailas virsotnes, un reizēm galvā spindz no visu to lietu apmēra, kuras cenšos paturēt prātā. Vakari pēdējā laikā aizrit darba lietās. Bet tā nevajadzētu. Man būtu jādzīvo sava dzīve. Man būtu jāizdomā savi iedvesmas pasākumi. Es taču arī gribēju attīrīt māju no visa liekā. Kopumā tas liek domāt par to, cik daudz patiesībā no manis paņem darbs. Un ne tikai pienākumi, bet savstarpējās attiecības, sarunas, ņemšanās. Reizēm apzinos, ka tas viss ir kā nevajadzīgs troksnis, kas aizņem apziņu, un es nespēju sadzirdēt tīru skaņu.
1/15/17 03:04 pm
Visu, ko var pieredzēt attiecībās bez īstas mīlestības, es jau jūtos pieredzējusi. Tas mani vairs nespēj iekārdināt. Dzīve liekas pelēcīga un patukša. Es grimstu nevajadzīgumā, un savā ziņā tas ir nomierinoši. Visas veltās kaislības aizplūst prom.
1/6/17 12:58 pm
Viss ir labi, kad drēbju skapi pa atvērtajām durvīm piespīd saule no loga. Skats, kā saules stari glāsta audumus uz pakaramajiem, mani neizsakāmi nomierina.
1/4/17 06:51 pm
Citādi izmantoju slimības lapu, lai padzīvotu sev. Lai darītu lietas, kas rada prieku. Tāda detoksikācija.
1/4/17 03:40 pm
Sarunā ar U. šodien uz āru izlauzās vairākas domas. Es atzinos, ka jūtos savažota darba ziņā. Ka es vairs neesmu brīvajā laikā kā brīvs cilvēks ar savām radošajām idejām un enerģiju. Es pat vairs nefotografēju. Es nedaru neko. Darbs ir mani izsūcis un licis pieņemties svarā. Tāpēc, ka visu laiku ir slikti. Lai ko nedarītu, nav iespējams iziet uz tīriem ūdeņiem. Darba kolēģi vienmēr kurn, ir neapmierināti, institūcija tiek nemitīgi kritizēta, visu laiku tiek uzsvērts tas, kā nav, kas nedarbojas, kā vajadzētu, bet tas, kas ir, tas netiek ņemts vērā. Esmu ilgi pieņēmusi šo situāciju, esmu pati pavilkusies brīžiem uz neapmierinātības nots, bet saprotu, ka tas mani iznīcina. Kad dzirdu U. runājam par fotosesijām, par idejām, es saprotu, ka man tā jau liekas kāda tāla un nereāla pasaule. Jo ir taču Darbs. Un ir visa Darba Situācija, kas kā smogs nolaidusies pār manu dzīvi. Kā man pašai priekš sevis izpeldēt uz tīrākiem ūdeņiem? Kā man atrast tajā visā gaismu priekš sevis? Vai to maz ir iespējams atrast?
1/3/17 01:58 pm
Man jau labu laiku pietrūkst pašai sava labā. Intrigas un mūžīgā emociju gamma darbā mani ir izsitusi no līdzsvara un nogurdinājusi. Brīžiem ļoti sapņoju atstāt visu, doties uz kādu mierīgu mazpilsētu un strādāt kādu vienkāršu darbu, kurā nav jāveido saskarsme ar tik daudz kolēģiem. Jo, lai kā neraugos uz cilvēkiem ar sirsnību, lai kā nemēģinātu veidot diplomātiskas attiecības, vienmēr kaut kas salūzt, agri vai vēlu. Un nāk uz āru tas, kas cilvēkos pašos sakrājies. Tas ir tāds neizbēgams process, no kura esmu ļoti nogurusi. Man pietrūkst kaut kādas anonīmākas vides, bezpersonisku saikņu veidošanas ar kolēģiem, man pietrūkst darba, kas būtu tīri profesionāls un atļautu man pārējo dzīves daļu saglabāt man pašai priekš sevis. Pašlaik es, protams, domāju par to, kā mainīt savu attieksmi un pieeju. Bet esmu jau agrāk tā darījusi, un tas ir kalpojis tikai kādu laika periodu. Un tagad ir tāda sajūta, ka viss eksaltējas. Cilvēki ir ļoti neapmierināti, neiecietīgi un bieži redz tikai personiskās intereses. Varbūt cilvēki ir noguruši no visa kopuma.
12/31/16 06:38 pm
Lai nu paliek rūgtums! Jaunajā gadā vairāk sevis mīlestības. Bet pašlaik būt pateicīgai par tiem, kas ir. Paldies visiem, kas ir ar mani!
12/30/16 10:45 am
Dzirdēt, kā tevi aiz muguras aprunā. Dzirdēt agrāk sirsnīga un iemīļota kolēģa skarbo un neiecietīgo toni, izsakoties par tevi un šķietami tik netaisnīgi... Bet. Laikam ar katru no visiem šiem atgadījumiem es augu robežu ziņā. Arvien vairāk iemācos to, ka nevēlos būt visiem laba, ka pretimnākšana un cilvēcīgums ļoti bieži nemaz netiek novērtēti, jo daudzi cilvēki dzīvo paši savā rieksta čaumalā, neredzot tālāk par personīgajām interesēm. Un mācos arī to, ka sirdi darbā un kolektīvā nevajag ielikt pilnībā, tikai tik daudz, cik jūti, ka nesāpēs, ja nodos, jo tā atkal un atkal notiks. Sirdij vajag atstāt rezervi. Priekš sevis paša. Priekš izaugsmes iespējām. Priekš mirkļiem, kad iespējama beznosacījumu mīlestība. Mācos to, ka daudziem patiesi ir smagas un neatrisinātas personīgās problēmas un tās tiek pārnestas uz darba vidi, tiek meklētas vainas citos un institūcijā, lāpīta pasaule un sevi graujoši kalpots sabiedrībai vai tās grupām, bet tā nav atzīstama un slavējama pašaizliedzība un cilvēkmīlestība, tas ir sevis paša noliegums, kas liek no vienas puses valkāt sirsnīga cilvēka seju, bet no otras — perināt neapmierinātības tumsu, kura pa laikam eksplodē pār apkārtējiem negantā formā. Un beigu secinājums ir tas, ka mēs katrs saņemam to, ko esam pelnījuši. Tā vienkārši ir. Un katram jāmācās no saņemtā, jāizdara secinājumi.
12/26/16 09:08 am
Izjūtu milzīgu baudu no tā, ka manas zeķes ir rūpīgi saritinātas un pārskatāmi izkārtotas atvilktnē.
12/25/16 06:33 pm
Brīnišķīga grāmata, kuru uzdāvināju pati sev.Guvu baudījumu, to lasot, ik lappusē. Un pats grāmatas dizains man sagādāja milzīgu prieku. Skaisti, neparasti, dziļi un dzīvi mīloši. Savādi to teikt par grāmatu, kas veltīta mājokļa kārtošanai, tomēr tā uzreiz kļuva par vienu no manām mīļākajām šī gada grāmatām.
12/25/16 11:23 am
Sapnī redzēju vīrieti ar seju un dvēseli skumīga saulrieta krāsā. Viņš tikās ar sievieti niedru laukā, un viņi tur mīlējās. Viņš izjuta viņas orgasmu trīsas ap sevi, tomēr viņa skumjas no tā neizzuda. Sieviete gribēja, lai viņš viņu mīl, kā jau sievietes to parasti grib. Bet viņš nemīlēja, jo viņa dvēseli bija apzīmogojušas skumjas.
Pamodos un domāju par grāmatu par karmu, ko piektdien nopirku grāmatnīcā, izstāvējusi garum garu rindu. Kāds vīrietis uzsāka sarunu ar mani pie grāmatplauktiem. Kad es atzinos, ka neesmu sapratusi viņa pausto domu, uzsākot šo flirtu, viņš sāka dusmīgi burkšķēt sev zem deguna kaut ko par to, ka latvieši esot saprast nespējīga tauta. Es par to tikai jautri pasmējos.
Ziemassvētki.
Pēc ilgiem laikiem ir uzaususi gaisma.
Patiesībā es neparko daudz nedomāju.
12/23/16 10:00 pm
Ir tāds mirklis, kurā nekā nepietrūkst. Kurā mani piepilda prieks. Gaišums.
12/17/16 06:12 pm
No rītiem viņš pavada savu sievu uz vilcienu. Viņiem abiem ir pāri 40. Viņš vienmēr viņu apskauj, skūpsta, vienmēr sargā kā acu raugu. Tajā pat ir kaut kas mazliet slimīgs, bet varbūt man tā tikai liekas. Viņa ir vēsāka un tāda kā nedaudz neapmierināta, tomēr es nojaušu, ka tā ir tikai tāda reakcija. Patiesībā viņai patīk, ka viņai ir tāds ļoti gādīgs, ļoti mīlestību demonstrējošs vīrs. Vienreiz es viņam uzsmaidīju, šim vīrietim. Un mēs sākām sveicināties. Viņa gan mani nesveicina. Šodien ieraudzīju viņus abus lielveikalā. Viņš, kā vienmēr, straujš, aši piekrauj iepirkumu ratus ar visu dzīvei nepieciešamo un neaizmirst arī viņu ik pa brīdim apskaut un piespiest sev klāt, jūsmīgs un laimīgs, prieku ģenerējošs. Centos, lai viņi mani nepamana, un lavījos prom. Negribēju traucēt, negribēju tikt pamanīta visā šajā briesmīgajā lielveikalā viena ar saviem sapņiem sev galvā kā čaukstošu zīdpapīru.
12/17/16 04:13 pm
Braucu autobusā un pārvācos uz dzīvi savā galvā, kur man ir maza, kupla eglīte podiņā, daudz skaistu bumbu, un tik ideālā tonī sarkana apakšveļa, kā šodien redzēju Linedex veikalā. Un vēl esi Tu. Jā, es varētu mierīgi dzīvot savā galvā, savā iztēlē, savās fantāzijās. Vēl domāju par M. Ilgas pēc viņa, kurām nav risinājuma. Un tieši tobrīd, kad par to domāju, reālajā pasaulē mana mēteļa kabatā iezvanās telefons un uz ekrāna rēgojas viņa vārds. Mēs runājam, dzirksteles šķīst, bet tam tieši un neapstrīdami nav risinājuma.
12/14/16 07:07 pm
Dzīve patiesi nav ne laba, ne slikta. Dzīve ir tas klusums, kas paliek pāri, kad atslēdz domas. Aizver acis un klausies iekšā savā galvā, dzirdi savu elpu. Ne tie salīdzinājumi un izsvēršanas, ko ģenerē tavs prāts. Vienkārši tavas elpas ritms.
12/9/16 09:02 pm
Atklāju, ka daudz kā man patiesībā vairs nepietrūkst. Ka tukšumi savādi aizvelkas, pārvelkas ar jaunu ikdienas čūskas ādu, kas panes visu. Varbūt viss novalkājas, un mēs neglābjami notrulināmies. Bet reizē tam būtu jābūt ceļam uz kaut kurieni. Būtu taču! Bet vai ir? Es nezinu, vai man vairs ir ceļš. Jau vairākus mēnešus patiesībā jūtos bez ceļa. Jūtos vienkārši iemesta dzīvē kā izplūdušā olas dzeltenumā. Kāpēc? Uz šo jautājumu man atbildes nav.
Mana priekšniece man pieglaužas publiski un slavē manu darbu. Kolēģi noskatās. Brīžiem liekas, ka viss ir viens liels teātris. Papīru rakstītāja es. Tā es, kas ik vakaru piepilda vismaz vienu vīna glāzi un izdzer. Vai mana dzīve ir laimīga? Vai mana dzīve ir piepildīta? Vai es daru ko nozīmīgu un jēgpilnu? Patiesībā darbs ir tikai darbs. Tā nav dzīve. Bet dzīves īsti nav. Jo ir darbs. Es gribētu otru cilvēku. Ģimeni. Māju. Savu miera lauku aiz loga. Iespēju patverties tādā mazformāta visumā. Iespēju būt atkal maza meitene, kam patīk darīt kaut kādas nenozīmīgas lietas. Būt pieaudzis cilvēks ar šo mazo meiteni sirdī, dzīvu un īstu, tiesīgu pastāvēt. Bet mana dzīve ir citāda. Es rakstu papīrus. Es spēlēju teātri. Lai izdzīvotu.
Bet vai tā ir? Vai tā ir patiesība?
Kas notiktu, ja es pārtrauktu pūlēties izdzīvot?
12/8/16 09:35 pm
Iracionālais tips nonāk vienās un tajās pašās situācijās atkal un atkal tādēļ, ka viņam ir īsa atmiņa, viņš negūst dzīves mācības. Tai pat laikā iracionalitātei ir savas priekšrocības, piemēram, drosme.
12/8/16 08:51 pm
Varbūt šodien viss sākās ar sapni, ko redzēju. Tajā bija M. Viņš apsēdās krēslā manas mājas viesistabā, ieslēdza televizoru un pavilka no apakšbiksēm, kas bija viņa vienīgais apģērbs, ārā piebriedušu dzimumlocekli. Viņš sāka ar to spēlēties, bet tad pamanīja, ka ārā — manā dārzā — klīst savāda, lakatos ietinusies, meitene. Viņa skatiens nofokusējās. Pamodusies no šī sapņa, es pieķēru sevi raudam vilcienā.
12/7/16 07:30 pm
Kā saka kāds mans draugs, intravertie, intuitīvie tipi paliek tādi sabiedrības nesaprasti, uz viņiem vienmēr skatās ar zināmām aizdomām. Tikmēr sensorie ir materiālās pasaules pavēlnieki un ekstravertie vienkārši aizpilda raidlaiku. Tādēļ rodas sajūta, ka viņiem pieder pasaule, pieder iespējas, citu uzmanība un pozitīvs novērtējums. Bet mēs paliekam kā dīvaiņi, kuri pa reizei ar kaut ko izceļas, bet ne tā, ka īsti. Ne arī tā, ka paši vēlētos būt uzmanības centrā. Un tomēr kaut kā pietrūkst. Dzīve liekas nepilnīga.