11/4/15 10:03 pm
B E I G A S
11/4/15 07:23 am
Dzīve aizvien ir sarežģīta. Ak, kā es vēlētos sev līdzās stipru cilvēku! Cilvēku, kurš būtu izgājis cauri visām šīm mācībām, kuram nevajadzētu, lai es garantēju, ka mana peža pieder viņam. Kuram nevajadzētu, lai es dzēšu ārā no sociālajiem tīkliem bildes, kurās fonā redzams kāds cits vīrietis. Vai jebkādas citas īpašumtiesības. Bet parastās attiecības jau to neparedz. Parastās attiecības paredz taisnošanos, pielāgošanos, līšanu uz vēdera, lai tikai saglabātu cerību, ka var kaut kas būt... kaut kas tāds, kas nemaz nevar pastāvēt. Parastās attiecības paredz pakļaušanos otra cilvēka nedrošībai un nepārliecībai par sevi... Un es to neprotu. Es to sabojāju. Neglābjami.
11/3/15 01:05 pm
Ir brīži, kuros aptveru dzīves pilnīgumu. Es eju uz darbu, ir tumšs novembra rīts, pa Juglu slīd cilvēki kā šaha figūras pār laukumu, un viss pēkšņi ir pareizi, visas dzīves mācības un lietas, kam esmu izgājusi cauri, viss sastājas savās vietās tieši tā, lai es šorīt varētu būt šeit un tā, kā es esmu, lai es varētu būt tieši tāda, kā es esmu. Nekam vairs nevajag būt citādi, loze, kuru esmu izvilkusi, ir jēgpilna, kaut arī gaužām nepilnīga. Tādi apskaidrības brīži nav pārāk bieži, tomēr tie ir, un caur tiem es sajūtu, ka esmu uz Ceļa.
11/3/15 07:05 am
Vakardien darba pasākumā mana kolēģe Margarita uzliek savu galvu man uz pleca. Es noglāstu viņas melnos, spožos matus. Es domāju par viņu, par šo savdabīgo sievieti, kas atklājas negaidītos mirkļos un negaidītos sīkumos. Ikdienā viņa liekas kā iegriezts vilciņš, kas ātri un enerģiski veic savus pienākumus, vienmēr ir tieša par to, kas viņai nepatīk, sarkastiska, vienmēr uzskatāmi nosprauž robežas. Un tomēr zem visa tā ir skaista, ievainojama sieviete. Sieviete, kura mīl savu draugu geju, kurš ir ļoti kopts un ārkārtīgi izskatīgs vīrietis, bet viņai absolūti nepieejams. Sieviete, kurai iedzimta defekta dēļ nevar būt bērni. Vēl viena sieviete, kura kaut kā kapājas pa dzīvi, šī laika karaliene, kurai pašai sev jāuzliek galvā kronis, jo neviens cits to nedarīs. Bet arī ar kroni nekas nebūs atrisināts. Jo tāda ir dzīve. Mēs esam izauguši ārā no jaunības ilūzijām par to, ko tā mums iedos — īstos darbus, īstos cilvēkus, ka mēs paši kļūsim par īstajiem cilvēkiem... Bet dzīves gaita ir citāda. Brīnumiem ir pavisam citādāka forma, nekā gaidījām. Arī laimei ir cita garša un nokrāsa, un tā nenāk vienkārši, tā netiek mums iemesta rokās — še, laime, mēs to izlobām ārā no grūtībām, izlobām un iedodam sev paši.
11/2/15 10:34 pm
Sestdien, kad braucām atpakaļ uz Rīgu pēc tā koncerta, tajā tumsā uz šosejas, mērojot tos vairāk kā 100 kilometrus no Kurzemes nomales miesta, mani piemeklēja vairākkārtēji deja vu. U., vadot auto, stāstīja kaut kādus atgadījumus no savas dzīves, viņa draugi K. un M. bija ieritinājušies uz aizmugurējā sēdekļa — šis skumjais mīlētāju pāris, kuri abi ir precējušies ar citiem cilvēkiem, tomēr kopā neapgāžami ir iemīlējušies līdz pēdējai vīlītei un iemieso radniecību, kopīgu radīšanu mākslā. Viss brauciens man kaut kādā brīdī likās ideāli iepriekš nosapņots vai pat piedzīvots. Es zinu, ka deja vu ir kaut kāds smadzeņu īssavienojums, atmiņas par jau notikušu mirkli, kuru ar prātu piedzīvo ar aizturi. Tomēr stāsts šoreiz nebija tikai īss zibsnis. Tas bija ilgs un ideāli atbilda sapnim. Kaut kas, ko sacīja U., kaut kas no K. stāstītā. Es piepeši aptvēru, ka ar mani notiek kas dīvaini iepriekš izdzīvots. Un es it kā peldu Visumā, un viss ir tik savāds. Esmu iekšā Īstenībā līdz pašiem matu galiem. Kaut kādā iepriekš nolemtā Īstenībā.
10/30/15 07:08 am
U. uzdāvina man vairāk kā 100 gadus vecu Bībeli vecajā drukā un skaistā iesējumā ar apzeltījumiem. Viņš saka, ka grāmata esot pilna labas enerģijas, ka tā piederējusi labiem cilvēkiem, un laba esot arī vēsts, ko tā nes. Man to vajagot paņemt rokās grūtos brīžos, kaut paturēt, tā mani uzlādēšot ar labo enerģiju. Grāmata tiešām ir ļoti skaista un vērtīga. Es turu to rokās un atceros darba kolēģi, kurai draugs uzdāvinājis jaunu, skaistu somu, uzskatāmi kvalitatīvu un dārgu. Kam soma, kam veca, vērtīga un labās enerģijas pilna grāmata. Ko mēs katrs pievelkam, kādas vērtības.
Vakarā eju uz randiņu. Kādu laiku mani neviens nebija aicinājis uz tāda veida tikšanos, un man ir mazliet neierasti. Bet ir jau pavēls, esmu nogurusi, un sēžot pie tējas tases ar šo cilvēku, kaut kā līdz galam sajūtu, ka es varu gaidīt. Es varu būt pacietīga. Man vairs nevajag to, ko man šķietami vajag, tūlīt un tagad. Es beidzot, aizgājusi uz tikšanos ar vīrieti, vairs nedomāju par to, ka vēlos iepatikties vai kā man viņu izklaidēt, lai nebūtu klusuma brīži. Es domāju par gluži citām lietām. Vai man viņš šķiet simpātisks. Vai viņš ir gana vīrišķīgs. Es redzu viņa bailes un nedrošību. Un es apzinos sevi kā pieaugušu, piepildītu cilvēku, piepildītu pašai ar sevi. Ir laba sajūta just, kā izzūd meitenīgums, manis pašas nedrošība un nepārliecība par sevi. Man nevajag jebkuru. Tas, pēc kā es ilgojos, ir radniecīgs cilvēks. Kas saprastu mani, kuru saprastu arī es. Un es varu būt viena, es varu, varu būt viena. Tikmēr. Vismaz vakar vakarā es varu būt viena.
Gribas jau man iekāpt citās sliedēs. Man šķiet, ka cilvēks diezgan ilgi var nodzīvot vienā scenārijā, it kā mēģinot to lauzt, it kā augot un attīstoties, tomēr tik un tā aizvien piesaistot ļoti līdzīgas lietas un notikumus. Un ja tā notiek, ir skaidrs, ka tomēr atrodamies karmas virpulī. Un, kā saka U., sliedes var mainīt pamazām. Kaut pa kripatiņai. Kaut mainot kāju, ar kuru izkāp no gultas, vai to darbību kārtību, ko veic no rītiem. Tomēr jāmaina ir arī kaut kas dziļāks, fundamentālāks. Ja cilvēks sirgst ar vientulību, ar atsvešinātības sajūtu no citiem, ar ideju, ka viņš nevar realizēt apšaubāmo standarta laimi, viņam tomēr kaut kas jāmaina sevī, jāmēģina sadziedēt sava atšķirība un atšķirtība. Tā man liekas. Tādēļ es domāju, ka būtu ar mieru būt attiecībās arī ar ne-radniecīgu cilvēku. Bet ar cilvēku, kuru es varētu cienīt un pret kuru varētu just maigumu. Lai mācītos nebūt tik viena, lai mācītos samazināt tālumu.
10/28/15 09:34 am
Šorīt eju un pa ilgiem laikiem jūtos viegla un brīva. Manu sirdi nespiež nekādas ilgas un gaidas. Es jūtu savu dvēseli, un tā vienkārši ir. Mana dvēsele dzīvo. Pirmoreiz man patiesi gribas pateikt: pārsteidz mani, Visum! Jo man nevajag noteiktas, iedomātas, izfantazētas lietas. Lai arī prāts joprojām būvē priekšā pa kādai ilūziju pilij, izdomā, ka nākotnē varētu norisināties tādas vai citādas lietas, es jūtu, ka dvēselei vajag tikai vienu — tīri un skaidri atrast sev radniecīgo.
10/27/15 10:20 pm
Savādi apjaust to, kā laiks iet. Gandrīz pusotru gadu man ir bijušas attiecības ar M., lai vai kādas, bet bijušas, un visu šo laiku esmu domājusi par to, kā tās pārtraukt. Esmu bijusi dusmīga, aizvainota, nepiepildīta, pārmetoša, laika gaitā kļuvusi vienaldzīga, līdz sākusi apgūt pieņemšanu un redzējumu pāri savam ego. Beigās man vairs nav nekā, ko gribētos viņam pārmest. Es domāju par viņu ar maigumu, ar labestību, tīru sajūtu par cilvēciskām lietām, vēlot viņam labu, vēlot viņam mīlestību un dziedēšanos. Un sev tāpat. Reizē man ir skumji, ka mēs esam izlietojuši laiku tieši šādi. Ka tā vietā, lai viens otram ko dotu vai atklātu sevi, esam raustījuši deķi katrs uz savu pusi, ar vienu roku dodot, ar otru atgrūžot, tā arī paliekot nesaprasti, nepiepildīti, ne-gandarīti. Mēs esam metuši bezgalīgus neauglīgus lokus. Ne gluži neauglīgus, jo šī ir karma, un karma māca. Tomēr beigās mācība, kura jāapgūst, ir atlaišana. Pieķeršanās mūs notur uz vietas, notur apļos, kamēr atlaišana atbrīvo jauniem ceļiem. Reizēm vienkārši patiesi jānolemj laist vaļā. Un jāpalūdz Visumam spēks to piepildīt, pieturēties pie tā, pieturēt sirdi.
Man mazliet žēl, ka mēs nevaram apsēsties un parunāties, ka nevaram abpusēji izlemt, ka beidzam šo stāstu, ka varbūt beidzam uz labu vēlošas nots, aptverot, ka patiesi nespējam sniegt viens otram to, kas nepieciešams. Man vienmēr ir žēl, ka cilvēki beidz attiecības ar vienu īsziņu vai e-pasta vēstuli, vai frāzi, ka cilvēki vairās no īstas sarunas, bet tā vietā cērt, paši atlecot no šķembām vai padarot tās virtuāli nejūtamas. Jebkuras attiecības būtu jābeidz abpusēji, tā man tagad liekas. Būtu jāparunājas. Būtu jāņem vērā otra sajūtas, jāatzīst tās. Varbūt pašās beigās tas būtu jāspēj, mums būtu jābūt izaugušiem līdz tam. Līdz otra cilvēka patiesai atzīšanai.
10/27/15 08:31 pm - vienmēr atcerēties šo
"Tie, kuri ir ar tevi, ir ar tevi. Kuri nav – lai iet. Tiem savs ceļš ejams. Vai arī viņi ir pārāk vāji, ļauj lai viņi paliek tur, kur ir, nevelc sev līdzi, nav tava darīšana. Maigi, maigi, bet cērt, kas cērtams.
Vai nu viņi ir ar tevi, vai bez tevis. Nav citu variantu.
Jo tev ir uzdevums – būt karalienei. Būt viskrāšņākajai iespējamai versijai par sevi.
Beidz ļodzīties, beidz bēgt atpakaļ kambaros. Izslej muguru.
Tā.
Un TAGAD EJ."
10/26/15 10:16 pm
Man patīk iet pār rudens lapu piebirušo zemi šovakar pilnmēness gaismā. Vēlais vakars ir mēnesstaru pieliets, un soļi skar mitro čaukstoņu zem kājām. Pasaule ir brīnišķīga skaista, katrs gadalaiks kā brīnums — es to tobrīd izjūtu līdz galam, līdz kaulam. Un dzīve... arī dzīve ir savādi reibinoša substance. No tās nevar atrauties. Dzīvot nozīmē tik daudz, piedzīvot, nodomāt, saprast, izjust, izbaudīt, dzīvot būtībā ir patiesi brīnumaini. Un atklāt to, atšķetināt to ārā no visām savām nebūšanām — šo unikālo dzīvošanu — tas ir patiesi aizraujoši.
Pretoties tam, kas notiek, ir bezjēdzīgi. Tas tikai atņem spēku. Notiekošajam vienkārši jāļaujas. Es nevaru runāt ar M. un izskaidrot, kā es jūtos. Kad mēģinu, visa viņa atbildes reakcija ir mēģinājumi izvairīties no sarunas, mērkaķošanās un centieni mani iepriecināt seksuāli. Tomēr es jūtu, ka mans prāts neatslēdzas pat mirklī, kad beidzu zem viņa, kad jūtu viņa orgasma impulsus, kas piestrāvo mani, un mani pašu pārņemošās spēcīgās baudas trīsas. Prāts turpina domāt par to, ka viss šis ir neērts, mūsu ķermeņi, mūsu aizvien vecā, neatrisinātā ķēpa. Mēs katrs ieņemam noteiktu lomu viens otra dzīvē. Mēs esam kā neizdošanās sabiedrotie. Kā pavedieni, pie kuriem pieķerties dzīves scenārijā, kas galīgi neatbilst mūsu iedomām un iztēlotajam. Mēs saprotamies tajā līmenī, kurā dzīve nav tāda, kā mēs to vēlētos. Bez vārdiem, bez pārrunām mēs esam vienoti tajā sfērā. Un tādēļ mēs esam iesprūduši. Jo neesam palaiduši vaļā iedomas par to, kādai vajadzētu būt dzīvei, kādiem vajadzētu būt mīļotajiem, attiecībām... Mēs neesam mīļotie viens otram, mēs esam skumju sabiedrotie. Mēs esam izkopuši viens otru kā senu, kaitīgu ieradumu, pie kā atgriezties atkal un atkal, kad izjūtam niezi. Bet nogriešana kā ar nazi nelīdz, tā nekad nav atbilde, risinājums. Patiesā izeja ir vienkārši noticēšanā. Līdzīgi kā ar smēķēšanas atmešanu. Ir jānotic, ka vari vairs nesmēķēt, ka patiesi to spēsi, ka tev vienkārši izdosies, tik vienkārši, cik vienkārši vien tas iespējams uz šīs pasaules. Tāpat saģērbjoties un aizejot no viņa gultas vakara tumsā, es arī zināju, ka problēmas patiesībā nemaz nav. Ka jūra, kurā grimstu, ir tikai mana prāta projekcija. Es neesmu atkarīga, mani nekas šeit vairs nesaista, netur. Es varu vienkārši vairs nekad nepaņemt vēl vienu cigareti. Man tikai tas vienmēr jāatceras. Ja vēlos. Ja patiesi vēlos vairs ne.
10/26/15 03:49 pm
Tā ir kaut kāda bezgalīgi skumja jūra. Viss, kas skar M. Viņš saka, es viņu nepazīstot. Bet tā ir jūra, pret kuru vienmēr atduros, kurā manas vēlmes, mani sapņi izšķīst un izzūd, un es kļūstu skumja un nelaimīga. Kāds gan tam ir iemesls? — es dažreiz sev jautāju. Kāpēc mēs turpinām savienot savus dzimumorgānus, ja iekšēji katrs jūtas nepazīts, un dažreiz viss vārās no tā, ka nav gandarījuma, vienkārši nav. Jūra mūs aprij. Vai varbūt tāda vienkārši ir dzīve? Tu nevari dabūt to, ko vēlies, tev jāpieņem tas, kas tiek tev sūtīts. Tev vienkārši tas jāpieņem. Man sen bija laiks atteikties no M., bet nav neviena cita, kam uzrakstīt brīdī, kad gribas seksu. Kad gribas sajust sevī nostieptu iekāres stīgu. Kad gribas atcerēties, ka esmu dzīva. Bet vai es jūtos iekārojama, skaista, brīnišķīga? Vai tas, kas notiek kopā ar viņu, mani pacilā? Nē. Tā ir jūra, jūra, kura vienaldzīgi noslīcina mani. Un tomēr dažreiz liekas, ka labāk tā, nekā nekas. Jo nekas ir nekas. Tad nekā nav. Nav pat jūras, ko vainot skumjās.
10/26/15 12:30 pm
Manī vienmēr konfliktējusi manas fantāzijas radītā pasaule un realitāte. Mans prāts mēdz uzburt ainas par to, kā gribētos, lai būtu, dažkārt nomierinošas ilūzijas, sapņojumus, lai nedaudz piesegtu to, kā nav. Ielīst vienai aukstā gultā un mazliet domās iztēloties, ka neesmu viena. Bet reizē realitāte ar mums notiek negrozāmi un neizbēgami, tāda realitāte, kāda tā ir, un, kā māca dažas gudras grāmatas, no notiekošā nedrīkstētu bēgt. Nedrīkstētu meklēt aizmiršanos ēdienā, alkoholā, gadījuma seksā, sociālajos tīklos, savas iztēles apskāvienos. Mums būtu jāpaliek Šeit. Bet liekas, mēs visi to vien darām, kā meklējam aizmiršanos. Kur tikai palūkojies, cilvēki meklē ceļu prom no realitātes. Mēs nemitīgi alkstam kādas izklaides, kādu aizmiršanos no tā, kas patiesībā ar mums notiek. Daļēji tādēļ mēs esam nīgri, nelaipni, neapmierināti. Jo dzīvojam idejā par nepiepildītu dzīvi un trūkumu, tā vietā, lai vienkārši pieņemtu visu notiekošo, pieņemtu tādu, kāds tas ir. Varbūt mums vairāk jātrenējas realitātes pieņemšanā bez gaidām un priekšnoteikumiem, bez iedomām par to, kā vajadzētu būt.
10/25/15 08:29 pm
Man liekas, pa lielam esmu redzējusi visu. Maz kas spēj mani pārsteigt. Esmu redzējusi to, cik dažādi var būt cilvēku ķermeņi. Ka dzīve bez strijām un celulīta ir ilūzija, ka tās ir neatņemamas dzīvošanas pēdas, nospiedumi uz ādas. Ka nav nekā ideāla, un skaistumam ir tik daudz variāciju, bet tas sākas ar pieņemšanu. Esmu redzējusi arī ļoti daudz seksuālu dīvainību. Mani vairs nepārsteidz bildes, ko man e-pastā iesūta G. — mans virtuālais pielūdzējs. Bildes, kurās viņš ar USB vadu nosējis savus dzimumorgānus. Es tikai aizdomājos par to, kas viņu pamudina man sūtīt savus slēptākos intīmos brīžus. Vai varbūt mums visiem vienkārši gribas parādīt, patiesībā mēs alkstam atkailināt sevi? Un arī tas ir kaut kāds pirmatnīgs instinkts — izģērbt, pavilkt malā biksītes, atsegt savas kaunpilnākās fantāzijas un ļaut kādam tās ieraudzīt...
10/22/15 09:01 am
Manī ir iemitinājies patiess nogurums. U. pieskārieni un skatieni, kas atstāj mani vienaldzīgu, kārtējais kašķis ar M. Svētdien es biju pie M. Es sniedzu viņam to, ko viņš vēlējās. Es paņēmu līdzi pletnīti, es pavēlēju viņam, glāstīju un viegli iepēru viņa ķermeni, viņa locekli. Daudzās ādas strēmelītes kārdinoši slīdēja pār viņa ādu, apvijās viņa loceklim. Viņš mani uzrunāja kā kundzi. Tas ir tas, ko viņš vēlas. Un vēl minets. Tas ir tas, kas mani pašu atstāj vienaldzīgu. Es nejūtos ne fiziski, ne emocionāli gandarīta. Jo ir tikai prasība: nāc, dod, dod man. Uzstādījums, kas raksturīgs lielai daļai jaunu vīriešu. Tu esi te, lai mani izklaidētu, lai sniegtu man baudu. Jebkurā situācijā un brīdī domāšana pamatā ir šāda, un tu pret to neko nevari iesākt, jo tā ir absurda līdz pēdējam. Un tādēļ atkal strīds, tādēļ atkal kādā emocionālā brīdī tas mani aizskar mazliet personiski. Lai gan sen jau laiks to uztvert tīri filozofiski. Jo stāsts nav par mani, stāsts ir par viņu. Bet nogurums paņem. Rudenstumšais debesu satūkums, dienas, kas kļūst īsākas, tumsa, kas jau agri apgriež vakarus. Arī man gribas rezignēties no visa, kā to cēli izdara koki, nometot lapas. Atrast citus tematus un nodarbes, savus mērķus, kurus iespējams sasniegt un realizēt. Vai vienkārši atrast Laiku un Attālumu.
10/19/15 07:14 pm
Šodien bija laba diena.
Darbā vairākas stundas nosēdēju ar pavecu, jocīgu sievieti, kura man vienmēr kritusi uz nerviem, palīdzot viņai internetā meklēt bildes un ierakstīt tās datu nesējā. Sēdēju, jokoju ar viņu un jutu, ka kādā brīdī man sagribas viņu maigi noglāstīt. Viņu, kura ar saviem vaļaspriekiem meklēt dažādas bildes par dažādām tēmām var padarīt traku ikvienu, jo pati nespēj pastāvīgi izdarīt neko. Viņu, kurai uz sejas aug bārdveidīgi mati kumšķīšos kā krūmi, kurai mēdz nelabi ost elpa un tā tālāk. Bet tāda ir dzīve, tāds ir vecums, un katrs dara kaut ko, lai nesajuktu prātā, lai viņa eksistence šeit nešķistu pilnīgi tukša un bezjēdzīga. Vai man patiesībā tik grūti piepalīdzēt. Pat, ja tas kavē manus darbus. Vai man ir grūti? Mazliet jau ir, tomēr kopumā tas nemaz nav tik daudz prasīts.
Un U., kurš atbrauc man pakaļ uz darbu, aizved dzert kafiju un tad mājās, atvadoties mēs ilgi sēžam mašīnā, un viņš pirkstu galiem paijā manu ādu. Viņu piepilda tāds maigums, kuru es nespēju īsti saprast, pat atpazīt ne. Es taču tikai vienkārši šeit esmu. Es neko nedaru, es vienkārši esmu. Kāda esmu.
Kad aizeju mājās, aiz loga sabiezējis piķa melns vakars. Rudens. Es nomizoju kartupeļus vakariņām, uzlieku vārīties, nomazgāju traukus, notīru virsmas, ieleju sev mazu glāzīti vīna. Un zinu — esmu laimīga. Vienkārši par to, ka esmu, ka dzīve ir, ka dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir.
Reizēm mūs piepilda savāda gaisma un maigums, it īpaši pēc smagākiem brīžiem gaisma ir tik cēlsirdīga. Un dzīve var vienkārši turpināties. Bez pretenzijām.
10/19/15 07:55 am
Citreiz man liekas, ka es ar ādu varu sajust to gausumu, ar kādu no tumsas ārā kūņojas rudens-ziemas rīti.
10/19/15 06:57 am
Lilit raksts par Kim Kardashian, kurā sacīts, ka sievietei jāiet ar paceltu galvu, lai kāds nebūtu viņas augums, jo kādam viņa noteikti iepatiksies. Lasīju to vakardien autobusā un domāju, ka tas ir savādi suģestējošs, ņemot vērā, ka par slavenību, kuru kopumā visai augstu nevērtēju. Bet varbūt velti. Ja cilvēks ir slavens ne izcilu dotību vai talanta dēļ, bet gan par to, ka ir tieši šis cilvēks ar tieši šīm spējām un apņēmību padarīt savu tēlu slavenu, arī par to pienākas cieņa, varbūt vēl lielāka. Jebkurā gadījumā aiz katra cilvēka panākumiem un sasniegumiem stāv darbs un viņa paša apņēmība ieguldīt rezultātā. Bet tas, par ko atkal aizdomājos, bija — ka tu vari paveikt ļoti daudz, ņemot par izejas punktu tieši to, kas tev ir. Atmetot visu lieko, piemēram, bailes, tu vari vienkārši uzdrīkstēties un ar tiem resursiem, kas tev pašlaik pieejami, darīt to, ko vēlies. Negaidīt labākus apstākļus, labākus dotumus, neatlikt to pēc tam, kad būsi nometusi liekos kilogramus vai vēl kaut ko. Dzīvot tagad, te, tūlīt, dzīvot sev, saviem mērķiem, iecerēm, pat sapņiem. Daudz ko no tā, ko vēlamies, mēs patiesībā paši sev liedzam, aizbildinoties ar "es tagad nevaru", "es neesmu pietiekami" un tamlīdzīgām psiholoģiskām spēlēm. Būt pietiekami, lai darītu sev svarīgo, tūlīt pat un uz vietas — šī ideja ik pa laikam izskrien cauri manai apziņai. Nekad neesmu bijusi ar noslieci uz cīņu pēc panākumiem, daudzas lietas man dzīvē padevušās pašas par sevi, bet ar tām, kuras ne, slinkuma pēc neesmu sevi apgrūtinājusi, attaisnojoties ar to, ka man nav tas vai tas, lai to darītu. Nav bijusi motivācija lauzt sevi, veidot karjeru, gūt kaut kādus panākumus. Tikai tagad es pa īstam saprotu, cik kļūdains brīžiem ir bijis šis ceļš. Ka lielu daļu dzīves esmu vienkārši vēlējusies dzīvot ērti un pēc iespējas mierīgi, komfortabli. Vienīgi tagad es stāvu pie šī mierīgi ērtā Olimpa, ko savas dzīves laikā esmu uzcēlusi, jo kaut ko jau tomēr esmu pamanījusies uzcelt, un domāju, ka varēja būt arī citādāk. Es būtu varējusi nobīties mazāk un uzdrīkstēties vairāk. Es būtu varējusi realizēt kaut kādas lietas no tās atvilktnes, kurā bieži izvairos ieskatīties. Tomēr tā atvilktne ir. Un tajā ir gan sekss ar diviem vīriešiem, gan tiesības un auto, gan sava brīnišķā māja ar savu brīnišķo dārzu — sapņi, kurus pa īstam neesmu uzdrīkstējusies sapņot, pakļaujoties bailēm. Jā, man nekad nav bijis padomā būt par Kimai līdzīgu sievieti, bet varbūt es tomēr vēlētos apsiet lenti ap savu vidukli, ja man tāds būtu, un iet ar augsti paceltu galvu. Bet labā ziņa ir tāda, ka viss vēl aizvien ir iespējams. Tāpat arī Tev. Ja baidies ielūkoties Tajā Atvilktnē, zini, Tu mazliet tomēr nodod sevi, bet vari izlemt pretēji kaut tūlīt pat.
10/18/15 11:01 am
Šorīt es pamostos un skatos nevis bildes ar seksu, bet
ar mājām.
Dažādi rīti.
Šorīt es pamostos, un spīd saule.
Un dzīve vienkārši ir. Viss šis plūdums.
Kādu brīdi domāju par U. rokām todien pie ezera. Kā viņa plaukstas slīd pār maniem gurniem un dibenu, kā kārdinoši zogas uz apvidiem, kas izsauc elsas. Tik laba enerģētika, tik kārdinoši pieskārieni. Vīrieši tādā ziņā ir kā vīns, paliekot vecāki, kļūst baudāmāki, izsmalcinātāki. Vairs neraujas dabūt pēc iespējas ātrāk paši savu locekli tev mutē vai pežā, bet tiecas izvilināt kaut ko no tava ķermeņa, kādu melodiju. Man gan liekas, ka manas melodijas vienmēr ir liriski skumīgas.
Man liekas arī, ka mana galva, un droši vien arī sirds, ir pārāk pilna ar kaut kādu sociālo dzīvi. Esmu piesūkusies, uzbriedusi ar kaut ko neīstu un gaistošu, nesaistītu pašai ar sevi. Un mana dvēsele ir tomēr tāda kā saraustīta. Reizi nedēļā es to šuju atkal kopā ar asiņainu lāpāmadatu, diegu un pirkstiem. Tas ir sāpīgs process — palikt dzīvai, palikt veselai, palikt te.
10/17/15 01:29 pm
Pētīju šodien dažādas ķermeniskas bildes vietnē:
letmedothis.com un apbrīnoju seksuālā akta skaistumu, ko reizēm iespējams vienkārši ar prieku no malas pavērot. Mums daudziem pietrūkst brīvības, lai vienkārši baudītu. Baudītu to, uz ko spējīgi mūsu ķermeņi. Pietrūkst pieņemšanas. Sevis pieņemšanas un pieņemšanas arī no tā otra cilvēka puses. Tas varētu būt ļoti skaisti — ar pieņemšanu. Es par to sapņoju.
10/17/15 01:26 pm
skaistākā bilde, ko man ilgā laikā sanācis redzēt :)
