12/7/15 09:38 am
Liekas, es ērtāk jūtos, dzīvojot ar rēgiem. Brienu pāri šim rītam, līdz ceļiem grimstot nolauztajos koku zaros. Pār ceļu vējš ieslīpi trenc rudens lapu gūzmu, tās aizplīvo, skaļi čabēdamas. Ar mani vienmēr ir mana mīļotā rēgs, un kāpēc gan ne, mani nomierina viņa klātbūtne. Un Dieva rēgs. Un to draugu rēgi, kuri ir tālu un kurus es ikdienā neredzu. No visa pārējā mani šķir neredzams šķidrauts. Es ietērpju savu augumu un eju iekšā dienā, taisnu muguru, līdzenām kustībām. Varbūt kādudien Tu ienāksi šajā apburtajā valstībā, kurā aizrit manas dienas, nedēļas, mēneši, jo citādāk es nezinu, kā gan mēs vēl varētu sastapties. No portāliem es savu profilu dzēšu, lai nepaliek pat ēna no tā, ka es esmu (tur) bijusi.
12/6/15 02:02 pm
Šodien esmu dzelmē. Tā gadās. Tādas ir nedēļas nogales. Lūzumpunkti. Kad pārdzīvot visu nedēļas nogurumu un ielūkoties acīs nepiepildītajam. Reizē es zinu, ka pēc tam sekos atjaunošanās. Tas ir kā šūnu atmiršanas process. Pēc tam būs jauni spēki. Bet šodien es guļu zem ūdens. Un man pa acīm ārā sūcas upes.
Skan mūzika. Un negribas. Patiesībā negribas vēl vienu tādu pat nedēļu, visu to ierastību, visu to ikdienišķo cīņu. Esmu nogurusi. Bet es zinu, ka rītdiena pienāks, un man nebūs, kur dēties, būs tās pašas sliedes, tie paši grāmatplaukti, tās pašas problēmas. Es nevaru izbēgt no sava labirinta.
12/6/15 11:12 am
"Jo grūtāk bija mīlēt vienu konkrētu vīrieti mums blakus, jo vairāk mēs ticējām Mīlestībai, abstraktai un pilnīgai."
"Ja tev kaut kas nepatīk, maini to, mēs teicām cita citai un sev. Un tā mēs gribējām mainīt vīrieti, vienu pret citu. Maiņa, mēs bijām pārliecinātas, vienmēr bija uz labu. Mēs bijām revizionistes; bet tās, kas tika revidētas, bijām mēs pašas.
Savādi atcerēties, kā mēs agrāk domājām, it kā viss būtu pieejams, it kā nebūtu nejaušības, nebūtu robežu; it kā mēs būtu brīvas mūžīgi veidot un pārveidot savas dzīves laukumu, kas pletās arvien lielāks. Es arī biju tāda, es arī tā darīju. Lūks nebija mans pirmais vīrietis, un viņš varēja nebūt pēdējais."
Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts"
12/5/15 10:42 am
Pēdējā laikā man neko negribas. Tikai ieritināties sava migā un norobežoties no pasaules. Darbs pilnībā aizpilda manu nepieciešamību pēc sociālās dzīves, tur arī paliek lielākā daļa manas enerģijas. Tumšpelēkas dienas nomaina viena otru kā vecas plates. Mana lielākā bauda dzīvē ir palasīt kādu grāmatu un ilgāk pagulēt no rīta. Ja atklāti izsakos, nekas vairāk mani īpaši neinteresē un nesaista. Aktivitāti manī ir nomainījusi ziemīga, miegaina pasivitāte.
"Ir divu veidu brīvības, sacīja Lidijastante. Brīvība darīt un brīvība nedarīt. Anarhijas laikā bija brīvība darīt. Tagad jums ir dota brīvība nedarīt. Nenovērtējiet to par zemu."
Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts"
11/24/15 07:53 am
"Nevienu problēmu nevar atrisināt, paliekot tajā pašā apziņas līmenī, kurā šī problēma ir radusies."
Alberts Einšteins
11/19/15 08:20 pm
Ir sasodīti grūti visu šo izbeigt. Visu šo ievalkāto dzīvesstāstu. Pārmaiņas nav viegla lieta. Jo pirmkārt tā ciršana ir sevī. Tas ir mudinājums mainīties pašai. Apcirpt pašai sevī kaut kādas lietas un īpašības, kas liek turēties pie neveiksmīgiem mīlasstāstiem. Jo es turos. Es sasodīti turos pie sava nelaimīguma.
Inin Nini mācīja klausīties savā elpā. Vienkārši dzirdēt, kā tu elpo. Tas pārtrauc iekšējos šaubu dialogus un ļauj vienkārši būt tagadnē. Tas ir mans Ceļš. Šī elpa, ko saklausu. Šī spēja iziet ārpus bungošanas savā galvā, kur savā starpā cīnās neskaidrības. Mēģināt. Nospriegot savus spēkus. Mācīties. Censties izgaismot iekšējo tumsu. Atzīt to, ka manī daudz kas vēl nav kārtībā un darboties ar to. Nepalikt uz vietas. Bet no jauna un aizvien iemīlēt šo dzīvi. Un iemīlēt sevi. Apjēgt savu spēku. Spējas dzīvot un piedzīvot. Un mainīties.
11/19/15 06:38 am
Laiks cirst.
Vienkārši cirst nost to, kas traucē tev būt sev pašai.
Izdarīt grūtās izvēles, sadzīvot ar to sekām. Uzņemties atbildību par sevi.
Tas ir pats grūtākais. Vieglāk ir pakļauties mirklīgiem vājumiem, kaprīzēm, iegribām. Viltus remdējumam, kas ilgtermiņā nenes tev neko labu.
Vieglāk ir dzīvot šajā kokteilī. Vieglāk ir šņāpt šos vīriešu iniciāļus un rakstīt par tiem sapiņķerētus stāstus. Viņi visi spoguļo tevi. Bet viss īstais ir vienkāršs, un par to nav sapiņķerētu stāstu.
Es vienkārši nezinu, vai esmu gatava. Vai man ir spēks. Ir tik daudz noguruma pēdējā laikā. Un tik daudz būtu jāspēj izdarīt sevī. Padarīt sevi brīvu. Atraisīt no visa šī. Un šoreiz patiesi. Ne mēģināt un atkal atkrist atpakaļ.
Pārcirst to saikni, kas ir ar dažiem cilvēkiem. Cirst nost šo asti, kas visu laiku velkas pakaļ. Cirst nost. Pat ja palieku tumsā, viena, aukstumā. Es tāpat esmu viena. Stāvēt un paciest. Pēc tam būs labāk. Pēc tam vienmēr paliek labāk. Stāvēt putenī, stāvēt sērsnā, ielaist sāpes sevī iekšā. Izdzīvot visu šo tumšo, ķepīgo, grūto. Bez ilūzijām. Jādara tas, no kā visvairāk bail.
11/18/15 09:43 pm
Padomāt
11/18/15 03:05 pm
Gribētos, kaut M. saprastu, ka ir jābūt līdzsvaram starp ņemšanu un došanu.
Gribētos, kaut U. neaicinātu mani uz pasākumu, kurā viņš būs kopā ar savu sievu, un mums būs jāizliekas, ka mēs esam labi ja attāli paziņas. Gribētos, kaut viņam tas viss nešķistu tik vienkārši.
Gribētos, lai man būtu, par ko parunāties ar G. Lai tas nebūtu tik bezcerīgi. Vakar, kad viņš iesāk sarunu Skype un apsēžas webkameras priekšā tik pacilāts un sveicina mani norvēģu valodā, es uz mirkli pasmaidu. Bet tālāk man nav vairs ko sacīt. Mēs esam kā katrs no savas pasaules malas paņemti.
Un reizēm gribētos, lai es nejustos tik bezcerīgi viena. Apzinoties, ka tuvumā, īstā tuvumā neviena nav.
11/15/15 08:07 pm
Viss virzās uz labo. Izgaismojot savu iekšējo tumsu, mēs aiz tās atrodam Spēku un Gaismu, un spēju iet Ceļu mazliet citādāk, pieņemošāk, gaišāk, mīlošāk, ar vairāk iespējām. Varbūt ar pasauli notiek tas pats. Varbūt arī pasaule, kura liekas strauji tuvojamies savām tumšākajām dzīlēm, civilizācija, varbūt arī tā patiesībā ir gaišu pārmaiņu priekšvakarā, lai arī mums liekas, ka viss iet uz galu. Varbūt cilvēks iztrakosies, izrakņāsies savā tumsā un asinīs un aiz tās tomēr atradīs gaismu un jaunu ceļu? ...
11/14/15 10:25 am
Fallin' again
11/14/15 10:02 am
Ir brīnumaini pazīt otra cilvēka ķermeni, pazīt jūs abus šajā dejā, kad savienošanās akts ir tik zināms un paredzams kā tevis paša dzimumzīmīšu zīmējums uz ādas, kā katrs izcilnis un krociņa, ko savā augumā tik labi pārzini. Tā ir saskaņa, ko atnes laiks, daudz laika. Tomēr reizē brīnumaini ir to darīt ar mazpazīstamāku cilvēku. Darīt to nepierasti. Nezināt, kā viņš pieskarsies, cik apbrīnas un izpētes pilni būs viņa pirksti, mēle, kā viņš lūkosies tevī. Un kā tu pēkšņi sajutīsies negaidīti brīva savā augumā bez pierastības zīmoga, bez attieksmes paredzamības, sajutīsies pati nedaudz kā brīnums, ko kāds atklāj, izsaiņo, izloba no tevis pašas ārā. Tava baltā āda tik skaista, tavas kājas tik bezkaunīgi plati, un tu ziedi.
Lai kā arī būtu ar palikšanu šeit, ar apņemšanos nebēgt ilgās pēc zaļākas zāles un zilākām debesīm citur, bet spējas paveikt kaut ko nozīmīgu esošajā situācijā, apstākļos un ar esošajiem līdzekļiem, es nevēlos atgriezties pie M. Man viņa pietrūkst, un mūs kopā ir savažojis kāds tumšs stāsts par mums pašiem, vienmēr raujot atgriezties kā gumija, kā bumerangs, bet viņš ir tumsa, kurā atslīdēt atpakaļ, kamēr dzīve dāvā iespēju baudīt dažādus brīnumus, lobīšanos, šķetināšanos ārā no sevis. Tikai kā pareizi pārcirst šo saikni. Bez pārmetumiem, bez tumšā. Brīvi. Lidojot. ?
11/11/15 08:29 pm
Sweater Weather
11/11/15 08:14 pm
Ir iestājies kaut kāds... citādāks laikmets. Laikmets, kurā patiesībā ar prieku eju uz darbu un darbojos tur, patiesi vienkārši apmierināta ar to, ka varu strādāt to darbu, ko strādāju, paveikt kaut kādas lietas, sakārtot, radīt, veidot, būt, arī starp kolēģiem. Pārējā dzīve liekas kaut kur izzudusi. Mani nemitīgi nomoka nogurums, sāpes locekļos, spēku izsīkums. Un ir izsīcis arī kaut kas cits. Dzīves kāre? Piedzīvojumu alkas? Runāju ar U. pa telefonu, un viņš stāsta, ka ilgojas mani satikt... Tomēr es pie sevis apzinos, ka visvairāk man ir garlaicīgi. Garlaicīgi uzklausīt viņu, iztēloties kārtējo vakaru, kurā viņš atbrauc man pakaļ, ved dzert kafiju un tad aizved mājās un vēlas ilgi atvadīties mašīnā. Esmu nogurusi no šī bezgalīgā scenārija, kurš rit bez izmaiņām, kurš neko jaunu neienes manā dzīvē, nevirzās nekur, bet ierobežo manu brīvību. Es apvaldu sevi, U. ir labestīgs, gādīgs, es patiesi cenšos apvaldīt sevi un neko nesaudzīgu nepateikt, neizdarīt, tomēr man ir garlaicīgi un nekā. Iestrēgusi kaut kādā filmā bez attīstības iespējām. Un vienīgais, ko zinu — nevēlos.
11/11/15 07:40 am
Dažreiz mēs saaugam ar cilvēkiem vairāk, nekā mums liekas. Ik pa laikam man uzmācas domas un ilgas pēc M. Ne pēc tā M., kas ir sadzīviski, kas ir mūsu nesaskanīgās attiecības, bet drīzāk pēc tā stāsta, kas ir viņā. Jo vairāk par visu cilvēki man ir stāsti, viņu pašu stāsti. Un M. ir stāsts par mazu puisīti ar dūmojošu krāsni lauku mājās, kas piesūcina drēbes ar aromātu, par kuru var izsmiet skolasbiedri, stāsts par divu gadu dzīvi bez elektrības, kas puisēnam sabojā redzi, mācoties sveču gaismā, stāsts par ietiepīgiem un prasīgiem vecākiem, par tēvu ar siksnu, par māti ar vēlmi viņu kontrolēt, stāsts par cīņu. Un šis mazais puisītis joprojām cīnās par vietu zem saules, par atzīšanu, par panākumiem, par iespēju nebūt apsaukātam un izstumtam, šis puisītis bezcerīgi cīnās par mīlestību. Kā pamatā mēs visi. Un es domāju, ka ir savādi, ka es to visu zinu līdz kaulam, ka es viņu tomēr pazīstu. Un varbūt M. stāsts mani vienmēr uzrunājis,tāpat kā visu izsmieto un izstumto stāsti, jo arī es biju tāds bērns. Bet... Mēs beidzot esam aizgājuši. Jo nevar dzīvot aplī, kas nekur neved. Un šajā dzīvē mums patiesi jābūt labākajām iespējamām sevis versijām, šajā dzīvē mums patiesi jāuzzied, citādi mēs nododam šo velti. Bet viņš ir manās domās, joprojām, viņa stāsts ir manī.
11/8/15 08:52 am
Ir ļoti grūti mēģināt uzturēt gludas attiecības ar cilvēku, kurš visu laiku tevi tur aizdomās par neieinteresētību. Pat nevainīga rīta saruna Skype var izvērsties par apsūdzību tajā, ka es nevēloties runāties, jo manas atbildes šķiet īsas, no kā uzreiz secinājums, ka es nevēlos viņu sev līdzās. Uz to nav īpaši, ko atbildēt. Noplātu rokas, mierīgi pasēžu, padomāju, pārvaru pēkšņo vēlmi nemaz neatbildēt. Psiholoģiski saprotu šo nedrošību, šo vajadzību nemitīgi pieprasīt no otra pierādījumus un ieinteresētības apliecinājumus. Šo mazvērtības sajūtu, šo nepārliecību par sevi. Un gribas jau visu iedot, gribas, lai dzīve un mēs paši būtu labdabīgi viens pret otru, lai nebūtu vairs sāpju no nepietiekamības. Lai būtu iespējama mīlestība, emocionāls gandarījums un piepildījums. Tomēr es jau saožu karmisku kontraktu pa gabalu. Saožu, ka šis kārtējo reizi nav tas gadījums, kad divi cilvēki var mierīgi sadzīvot, papildinot viens otru, bet neuzstādot konkrētas prasības un īpašumtieksmes, kad divi cilvēki pieņem viens otru un ļauj arī katram padzīvot savu individuālo, intīmo dzīvi.
11/6/15 08:10 pm
U. ir ļoti laimīgs ar mani šodien. Es māku U. darīt laimīgu. Pietiek ar maigu vārdu, sirsnīgu apskāvienu. Neesmu nekad agrāk satikusi tādu vīrieti, kuru tas darītu laimīgu, vismaz ārēji. Vienkārši maigums. Seksa mums nav. Bet varbūt arī es pati dažādu iemeslu dēļ agrāk neesmu spējusi būt maiga. Pašlaik un ar U. ir citādāk. Es neko no viņa negaidu, neko īsti negribu, un man ir viegli vienkārši dot, sniegt. Un viņš vienkārši dod no savas puses. Mēs abi sniedzam savu iespēju robežās. Viņš liekas iemīlējies. Viņš vēlas nopirkt man kleitu. Es — vienkārši maigi viņu apskaut. Varbūt mēs patiesi esam, lai viens otru mazliet dziedētu, pieglāstītu viens otra brūces un pussadzijušās rētas, dotu šo atelpu no mācību pilnās dzīves, šo veldzi.