1/29/16 07:08 pm
No rīta pamostoties, M. pirkstgali velk pār manu muguru lēnas sliedes. Vēlāk, kad braucu vilcienā, es sajūtu to, kā es piepildu pati sevi līdz pēdējai šūnai. Ka esmu dzīva. Un ka dzīve ir brīnums. Visa šī pieredze ir unikāli vērtīga. Visas emocijas. Pat sāpes. It īpaši sāpes.
1/23/16 10:39 pm
Visām šīm cīņām un svārstībām ir jēga, un jēga ir savas bezspēcības apzināšanās. Varbūt mums tiešām reizēm jāaizdzīvojas līdz tam, ka nav vairs īpašas izvēles, atlicis tikai viens variants. Padoties, novelt šo visu no saviem pleciem, atlaist. Apjēgt savu bezspēcību. Ar mani tas nenotiek pēkšņi un neatgriezeniski, tomēr bezspēcība nāk man aizvien tuvāk klāt, un reizēm es iekrītu tās apskāvienos. Vēlme iet racionālā prāta diktētajās cīņas arēnās izzūd arvien vairāk. Tur nav rezultātu, tādā veidā neko nevar panākt, tikai nomocīties, un es esmu liels nomocīšanās speciālists, Tomēr kāda laime ir kaut uz mirkli kļūt brīvai no cīņas. Un vienkārši būt dzīvai. Paļauties uz augstāku spēku. Jo pati es savu dzīvi sakārtot nevaru. Mani centieni visus pēdējos gadus ir bijuši tik skumīgi mokoši, kamēr patiesībā esmu uzdevusi tikai vienu svarīgu jautājumu: vai padoties? Un nekad neesmu uzdrīkstējusies atbildēt ar: jā. Bet atbilde vienmēr ir bijusi mēles galā.
1/21/16 08:22 pm
Ir arī tādas labas dienas. Dienas, kad darbā pabeidz kādu laiku iesāktu projektu un ir gandarījuma sajūta. Un vispār beidzot apziņa, ka darbi ir padarāmi. Ka vairs nav atlicis nemaz tik daudz, un es būšu paveikusi to, ko pati sev esmu izvirzījusi kā mērķus esošajā darba vietā. Vēl nesen man tas likās neaizsniedzami tālu, tomēr patiesībā, lēnā garā strādājot, lietas virzās uz priekšu, un varbūt tuvāko mēnešu laikā es sasniegšu to stadiju, kad varēšu apzināties — esmu savai darba vietai iedevusi diezgan daudz. Var jau iedot vēl, tomēr kopumā pamata lietas ir sakārtotas un zināmas inovācijas ieviestas. Un varbūt tad es varēšu meklēt citus izaicinājumus, varbūt tad es varēšu sajusties brīva... sākt kaut ko jaunu...
Un tad vēl ir tādi skaisti brīži, kad pēc darbadienas izeju no ēkas, ar mīļu glāstu pār plecu atsveicinos no kādas kolēģes, skrienot lejā pa kāpnēm uzduros jaunai meitenei ar mazu mazītiņu takšu šķirnes suņuku, kurš aukstumā smilkst. Ieraudzījis mani, viņš metas man klāt, tāds priecīgs, sajūsmas pilns, un es laimīgi iesmejos un jokojot saku svešajai meitenei, ka suns acīmredzi vēlas pie manis. Un tobrīd man tas trāpa. Esmu starojoša, laimīga sieviete ar apburošu smaidu. Nav nekādu vēlējuma izteiksmju, nekādu nākotnes gaidu. Es jau tāda esmu. Tik vienkārši.
1/20/16 08:42 pm
Darba kolēģe pienāca man klāt nedaudz parunāties, kamēr sēdēju pie datora un rakstīju rakstu avīzei. Kaut kādā brīdī sarunas laikā piefiksēju, ka viņas pirksti pavisam viegli un glāsmaini pieskaras manam plecam. Ar kaut kādiem izteikumiem par krekliņu, kas man ir mugurā zem garās jakas, viņa sāka spēlēties ar tā lencīti, lēnām izķibinot ārā arī krūštura gumiju, kas zem tās bija paslēpusies. Tā viņa tur rotaļājās īsu brīdi, bet es nevilšus pie sevis atskārtu, ka tie ir patīkamākie pieskārieni, ko esmu saņēmusi ļoti, ļoti ilgā laika posmā. Tas bija kaut kas tikai mazliet juteklisks, tomēr vairāk kaut kas garīgs, kaut kas atzinīgs, patikas pilns, dvēselisks... Un patiesībā tas mani ļoti dziļi aizkustināja. Sniedza tādu kā laimes sajūtu... Kādu īsti nav sanācis gūt ar vīriešiem.
Pirms tam es noklausījos viņas un kāda vīriešu kārtas kolēģa sarunu. Viņš runāja par to, ka viņai laiks ieviest pēcnācēju vai ko tādā garā. Klausoties šo sarunu, es zināju, ka viņš, protams, nenojauš, ka viņai nevar būt bērnu, jo tik bezjūtīgs viņš nevarētu būt, tomēr mani pārsteidza vīrieša, kaut ne slikti domātā, tomēr brutalitāte. Sieviete taču tik lielā mērā sastāv no jūtām un sajūtām, no sapņiem un vēlmēm, no visa kā gaisīga un vijīga. Bet vīrietis tam var pārdragāt pāri visai prastā veidā, visu noreducējot un rezultātā saminot. Tobrīd man gribējās viņu apskaut un samīļot — šo skaisto, jauno sievieti. Cik daudz mēs spējam sabradāt ar savu neredzēšanu! Ar savu piesaisti stereotipiem un šķietamām sabiedrības normām un gaidām no mums, kas nedarbojas. Un sabiedrībai patiesībā ir vienalga par mūsu dzīvēm. Par to, ko mēs patiesi sevī izdzīvojam.
1/17/16 10:08 pm
Viss nokārtosies.
1/17/16 10:57 am
and then you
1/16/16 05:55 pm
Vakar, braucot vilcienā, noklausījos kādas 12gadīgas meitenītes sarunu ar viņas vecmāmiņu.
— Pēdējos pāris gadus man dzīve vairs tik ļoti nepatīk, — viņa sacīja. — Kādreiz tā bija labāka... —
Cik ļoti pieauguši tas izklausījās no bērna mutes! Es slepus viņu uzlūkoju. Skaista meitene ar savdabīgiem sejas vaibstiem, biezu uzacu ievilktām līnijām, pilnīgām lūpām un tādu gudru izteiksmi acīs, kādu parasti tāda vecuma bērnam neieraudzīsi.
Jau vairākus mēnešus vēroju kādu māju, kas ātrā tempa tiek celta uz manas ielas. Sākumā tikai karkass, tad jumts, tagad arī logi, durvis. Ļoti skaista māja ar labu plānojumu, vienkārša, bet silta kaut kur manā sirdī. Reiz redzēju, kā vīrietis bija atvedis sievieti to parādīt. Viņa izkāpa no mašīnas, viņš atvēra pagalma vārtus, viņas blondie mati plīvoja vējā. Viņš padeva viņai roku, un viņi iegāja rudensdubļainajā pagalmā. Viņai varēja būt ap 40, viņam — vēl vairāk. Ja vīrietis uzceļ sievietei māju (ar labu plānojumu), tajā ir kaut kas nenoliedzams, es tobrīd nodomāju.
Arī šodien, ejot pa piesnigušo ielu, atkal lūkojos mājā. Cik daudzreiz esmu domājusi, ka gribētu mainīt dzīvi. Tomēr nekad to īsti neesmu izdarījusi. Vienmēr pēc īsiem izrāvieniem esmu ierāpusies atpakaļ savā komfortablajā nomāktībā. Reiz es atmetu smēķēšanu. Tas bija īsts brīnums, kurš sākās no spējas noticēt sev, noticēt, ka izdosies. Manī noteikti ir degviela vēl pāris brīnumiem.
1/15/16 09:30 pm
Reizēm snieg visskaistākais sniegs, un es stāvu un vēroju retās sniegpārslas plīvojam gaisā tumsā. Durvīs saskrienos ar Andreju, viņš samulst, un tobrīd viņa smaids ir tāds ieslīps un acis lielas, lielas. Savādi, kā vienā cilvēkā reizēm var apvienoties tāds bērnišķīgs, pusaudzisks mulsums un viss šis tumšais, prokrieviskais bezkaunīgums. Un tomēr Andrejs ir lāga un joprojām pievilcīgs, lai arī es sen par to vairs nedomāju. Man liekas, mēs nākam no kādas laimīgas vietas, pēc kuras visu mūžu ilgojamies. Un bieži vien mēs meklējam šo vietu citos. Svešajos tuvajos un pavisam svešajos. Šorīt pamodos no kāda ārkārtīgi laimīga sapņa, un šī sapņa ēnā mana dzīve ir viss, tikai ne laimīga. Tajā ir prieks, ir gaišais, tomēr ne laime tās patiesajā nozīmē. Un arī līdzcilvēkos es to neredzu. Es redzu daudz ko skaistu, bet ne laimi.
1/14/16 03:36 pm
Man patīk vērot cilvēku sejas tramvajā. Patīk pamanīt, cik daudzveidīgs un neparasts var būt skaistums. Slepus sapāroju cilvēkus. Piemēram, to jauno sievieti ar kalsnu augumu un balinātiem matiem, viņai ir melna mākslīgās kažokādas cepure, kas galvai pieguļ mazliet sērīgi. Un to jauno vīrieti, kura sejā var lasīt visas viņa domas un emocijas kā atvērtā grāmatā. Brīdi viņi mulsi palūkojas viens uz otru. Jā, viņi ir tik līdzīgi, tik radnieciski, kaut paši to nemaz nemana. Manā scenārijā viņi ir tapuši no vienas lietuslāses. Bet dažreiz es mēģinu iztēloties Tavu seju. Vai Tu varētu būt viens no cilvēkiem tramvajā? Kā Tu izskatītos? Kādi būtu Tavi vaibsti?
1/13/16 10:27 am
Viegls zilums, kas palicis uz mana pleca no viņa pirkstiem, kas bija iekrampējušies manī seksa laikā. Es dušā pētu šo nospiedumu uz savas ādas, un man tas liekas nekāds. Kā pēda sniegā, ko laiks aizputinās ciet. Noslēgs audus, aizaudzēs ciet ar jaunām šūnām tīra, balta sniega.
Šorīt stāvu sniegputenī un domāju, ka es vienmēr esmu reizē arī kāda cita. Kaut kur manā serdē, manā astes kaulā, manā pavēderē un vagīnā sēž tā cita, tā mana līdziniece, kuru neskar šīs pasaulīgās emocijas, no kurām mēs tamborējam savas dzīves. Visas šīs attiecību peripetijas viņai ir nebūtiskas, viņu virza kas augstāks, kas pamatīgāks, tālredzīgāks un savādi nejūtīgāks. Viņu neaizkustina manas ikdienas bēdas un likstas, tās atstāj viņu bezkaislīgi veramies pienākošā vilciena gaismās putenī ar cauri redzošu skatienu man nepazīstamā kaut kurienē. Tomēr tā kaut kuriene visdrīzāk ir manas mājas.
1/12/16 03:44 pm
Praktizēt miera un paļaušanās stāvokli.
1/11/16 07:41 pm
Sniegs tumsā triecas pret mašīnas vējstiklu, U. roka zīmē nomierinošus apļus uz mana augšstilba un vēlāk arī uz rokas. Tā ir kā miega dziesma, es domāju, šī eksistence ar viņu. Šis pilnīgā izmisuma neesamība, kādu īpašu alku, ilgu vai vēlmju iztrūkums, bezsvara sajūta, kurā es peldu, kad esmu ar viņu. No manis nekas netiek prasīts. Būt labākai. Dot kaut ko vairāk. Ir tikai tas, kas ir.
12/26/15 06:04 am
Šorīt pamostos ļoti agri. Kā vienmēr, kad mani kas uztrauc, es nespēju gulēt. Sēžu un skatos uz kursoru, kas mirgo uz baltā fona, un domāju, ka es varētu uzrakstīt tik daudz dažādu lietu, lai aizpildītu laukumu. Kopumā esmu savā dzīvē rakstījusi daudz dažādu lietu. Bet vai tas mani tuvina cilvēkiem? Vai tas ko maina? Šorīt, kad esmu viena ar uz baltā fona mirgojošo kursoru, man neliekas, ka vārdi spēj padarīt dzīvi labāku, ka vārdi spēj nodot pasaulei manu stāstu. Vārdi no visa izgrebj saasināto, jo tāda ir vārdu daba, kamēr pārējā dzīve paliek aiz priekškara, tā neietilpst baltajā laukumā, tā nav izstāstāma. Nevaru aprakstīt sveces ar sandalkoka aromātu smaržu gaisā, savu nekārtīgo rakstāmgaldu, nevaru aprakstīt savu jauno plānotāju sudrabainos vākos un sajūtu, pāršķirot lapas, nevaru aprakstīt zaļās, mitrās sūnas mežā, kurās iegrimst mani soļi, nevaru to, kā runā upe, skalodamās uz priekšu cauri brikšņiem, vilnas dzijas smaržu, nevaru aprakstīt cilvēkus, viņu dažādās sejas, balsis, domas, pieskārienus, glāstus, nevaru aprakstīt pati savas rokas, mierīgām līnijām guļam man klēpī. Pat tad, kad ir vistumšāk, es zinu, ka dzīvei ir jēga, mana asinsrite to zina, mana āda, kaut kas sens un pirmatnīgs manī to zina līdz pašam galam. Tumsa tikai pārliecina par tumsu, tāpat kā gaisma par gaismu. Arī sāpes grib palikt pašas pie sevis. Prieks. Līdzīgais meklē līdzīgo un mēģina to noturēt. Un mēs paši iestiegam savās komforta zonās, pat ja tās mūs pārāk tur uz vietas. Vajag daudz drosmes vissāpīgākajā mirklī nolemt, nē, es neko neteikšu, nē, es neļaušu birt vārdiem, tā vietā es mierīgi ieklausīšos savā elpā, varbūt es pat neraudāšu vai arī pārstāšu, ja to būšu sākusi darīt. Jo šis brīdis ir tikai fragments. Šī sāpju spoguļlauska manās rokās ir izlauzta no daudz lielākas bildes, ko es šobrīd nespēju saskatīt. Bet es zinu, ka bilde ir, un ka citreiz man atklāsies citas tās detaļas. Šīs nav visas iespēju robežas. Un tad ir viss. Mirklis ir aizgājis. Mēs ar melno kursoru esam noslēguši darījumu, samaksājot ar visdārgāko, kas mums ir. Svece uz palodzes rada mirgojošu mežģīņu gaismu rītam, kas ziemā izmisīgi kūņojas ārā no tumsas, bet reizēm neizkūņojas. Reizēm. Ne vienmēr. Un dzīve ir jādzīvo tā, it kā tajā veiktos, it kā tajā jau būtu vismaz daži vēlmju un sapņu piepildījumi, it kā laime pastāvētu. Un tad tā pastāv. Arī dzīve ir kā treniņš, kā vingrošana (ar tumsas atsvariem).
12/13/15 08:12 am
Kaut kāda nolādēta (..) iemesla dēļ mēs dodam tumšiem mākoņiem un saņemam no tiem savu enerģiju daudz lielākā mērā nekā no sudraba maliņām. Patiesam priekam ir daudz grūtāk piekļūt un vēl daudz grūtāk ir to saglabāt nekā dusmas un bailes. Neīstajai patībai gandrīz katru brīdi spēku dod problēmas un pašas radītie mērķi; īstajai patībai (dvēselei) ir nepieciešams cits spēka avots —
vienotība un apmierinātība, it īpaši — jebkāda veida dziļa rezonanse (jēga).
Ričards Rors "Mūžīgais dimants"
12/12/15 01:57 pm
Šī neīstās patības pasaule ir skumja un trausla. Tomēr atbilde, ko mēs meklējam, jau ir katrā no mums, un lielā mērā tā ir atrasta — svarīgs ir nevis ārišķīgums, bet patiesība. Mūsu īstā patība zina, ka nekur nav jāiet un nekur nav jānokļūst. Mēs jau esam mājās — brīvi un piepildīti. (..) Tomēr šķiet, ka mēs dodam priekšroku pasaulei, kurā cilvēki vai nu uzvar, vai zaudē, un lielākā daļa zaudē. Mēs pat esam ar mieru domāt, ka esam zaudētāji vai ka mūsu dzīve nav izdevusies, nevis uzdrošināties ļaut
Lielajam atļāvējam veidot pasauli, kurā visi uzvar, jo tieši tāda pasaule, iespējams, ir vienīgais Dieva Kosmoss.
Ričards Rors "Mūžīgais dimants"
