...

Dzīve kastītē ar blāvi rozā sienām. Te, kur es atduros tikai pati pret sevi kā pret flīžu sienu vannasistabā. Un esmu tikai es. Vienvirziena iela. Dažreiz tik vienvirziena iela ar pelēkbalta sniega vērpetēm malās.

Pamostos ļoti agri. Ap četriem rītā. Dzīve ir noslēpums.

Es neprotu standarta laimi, es patiesi neprotu vispārpieņemto... Esmu tik laimīgi brīva, un reizē tas ir arī mūžīgi skumji...

Esmu atļāvusi visam kam notikt pēdējā laikā. Esmu atļāvusi sev dzīvot vienai un kā man labpatīkas. Esmu atļāvusi sev ēst visu to, kas man ļoti garšo, un ēst to ar milzu baudu. Esmu atļāvusi sev iet uz dažādiem randiņiem. Esmu atļāvusi sev pāris riežu tikties ar māksliniecisku vīrieti, kurš vienmēr aiztiek savu sirmo matu ķīpu, kas mūždien krīt sejā. Viņam patīk gaidīt pie puķu veikaliem. Viņš ir pieklājīgs. Viņš vienmēr palīdz uzvilkt mēteli. Viņam ir daudz zināšanu, viņš ir redzējis pasauli, un tas mākslinieciskums... tas ir baudāms kā patiesi laba šokolāde. Kaut arī viņš nav mans, un visbeidzot runa vispār nav par to, esmu sev vienkārši atļāvusi... būt, kā es esmu. Ne meklēt sevī pašai sevis kopiju, kādu citu versiju, tiekties pēc pārveidojumiem. Bet dzīvot. Un aizvien vairāk just ar sirdi. Ne domām, kas prātā, ne emocijām, kas ceļas augšup no saules pinuma, bet ar to gaismmieru, kas valda tajā punktā krūšu kurvja centrā, kur atrodas mana garīgā sirds.

Pamostos pelēkā Juglā. Aiz loga snieglietū krakšķ mājas palodzes.

Ilgojos pēc meža.

Dīvaini ir būt šeit, nevis savās mājās. Dzīvot šajā mazajā dzīvoklītī ar industriālo Juglu aiz loga, un kaut kur mazliet tālāk guļošo ezeru, kas visā noraugās kā liela, pelēka, plaši atvērta acs. Klaustrofobiskas, dīvainas izjūtas. Tomēr esmu šeit. Un vienu nakti arī M. paliek pie manis. Mēs ejam gulēt tad, kad esmu iemigusi, skatoties kopā šausmu filmu. Miegā viņš daudz grozās un apliek man apkārt savu roku kā lielu un smagu ķetnu. Tomēr tagad viss ir citādāk. Viss vienkārši ir citādāk. Dzīve ir dzīve. Pieņemšana padodas dabiskāk. Būšana esošajā mirklī. Vienkārši būšana šeit. Es vienalga esmu es, arī tad, ja man blakus guļ M., esmu kā vientuļa zvaigzne kosmosā, kas laiž savus starus tālu, tālu. Tas ir mūsos visos. Un tā būtību nemaina ne vieta, ne laiks, ne arī cilvēki mums līdzās. Sestdien nogāju gar ezeru. Kliedza pīles. Cilvēku nebija. Tikai pelēkā, pusziemā iegumzītā ainava. Cik daudz dzīvju jau pagājis, es nodomāju. Un tagad es esmu šeit.

Jā, es  esmu šeit. Es gatavoju vakariņas M., un viņš sēž uz virtuves ķebļa, pēdas pastūmis sev zem dibena, un stāsta, ka tas ir sens ieradums no dzīves lauku mājā ar aukstu flīžu grīdu, kad, no rītiem izlienot no gultas, sala kājas. Un tobrīd es redzu visu. Redzu viņu kā bērnu, sevi kā bērnu, mūsu jocīgos, senos paradumus, mūsu dzīvju vienkāršību un reizē unikalitāti. Tā viss ir, un tas paralizē ar šo tīro uzskatāmību. Brīnums, ko mēs katrs pieredzam savas dzīves piedzīvojumā. Viss, kas mūs padara par mums pašiem, visa šī pieredze. Skaistums, ko tas nes sev līdzi, ir sprādzienam līdzīgs.

Es vairs nedomāju par to, vai es varētu būt attiecībās, vai es spētu. Es zinu, ka varētu. Ka spētu. Ka es paliktu es pati. Ka es paliktu šeit.

Vakardien zvana U. Viņš beidzot ir ārā no reanimācijas. Reanimācijā nevar lietot telefonu. Reanimācijā cilvēks guļ, pieslēgts pie vadiem, reanimācijā cilvēks aizver acis un krīt kaut kādā klātesošā nebūtībā. Tu to varētu saprast, — viņš saka. Un tā nu viņš stāsta savā plaušu karsoņa novārdzinātajā balsī par krokodilu zupām, ko viņiem dodot ēst, vakardien esot bijusi haizivs spuru zupa. Un es izsmejos no sirds. Un man paliek tik labi no tā, ka lai arī joprojām slimnīcā un smagi slims, viņš spēj tā jokot. Tā ar humoru stāstīt, ka viņiem palātās nav naktsskapīša vai tumbiņas, katram pie gultas nolikts krēsls, uz kura jānovieto visas personīgās mantas, zāles un jāpamanās vēl uzlikt arī pusdienu zupas šķīvis. Viņā ir kaut kas tik skaists. U. Dvēsele pati par sevi ir ļoti skaista. Vienkārši uz āru mēs visi dzīvojam, kā nu protam un spējam. Kā nu mums izdodas pašķirt savu iekšējo dēmonu plīvurus.

Bet es kravāju mantas. Bet es pārceļos. Vismaz uz laiku. Bet es šķiru kaut kādas puscaurspīdīgas savas dzīves lappuses, un es īsti nezinu.

Daudzreiz domāju par palikšanu šeit. Šajā dzīvē, šajā situācijā. Tik daudzi cilvēki paliek. Dienas centrs, kurā viesojos otrdien, ar tik siltu atmosfēru, kur darbinieces salej visiem kafiju un cienā ar cepumiem, konfektēm un mandarīniem. Katrs pasākuma apmeklētājs tiek apčubināts, un visi ir savējie. Viena no darbiniecēm, vēl jauna sieviete, tik mākslinieciska, to var redzēt, ar savdabīgu ģērbšanās stilu, koša, arī viņa, šķiet, ir palikusi. Un dzīve plūst cauri. Un dzīve nesola nekādus sapņu piepildījumus vairs. Nesola eksotiskas zemes, nesola nez kādus mīļotos. Cilvēki ir parasti. Un cilvēki ir palikuši. Šeit. Uz vietas. Cilvēki ir pieņēmuši. Cilvēki nav aizbēguši. Jo vai tad ir, kur aizbēgt? Bet šo vietu viņi izdzīvo pilnasinīgi. Mani tas reizē apbur neizsakāmi, un stindzina. Es taču bēgu. Es vienmēr kaut kādā brīdī bēgu no tagadnes. No būšanas šajā dzīves situācijā tieši tādā, kāda tā ir. Es vienmēr gribu kaut ko, kā nav.

Es dzirdu Andreja elpu vakardien. Viņš tagad valkā melnu pusmēteli ar kapuci un gaišus šņorzābakus. Kad viņš mani sveiciena, viņš parasti neskatās man ne sejā, ne acīs. Tomēr, lai nu kā, es zinu, ka viņš savā būtībā ir labs, kaut arī šmurgulis. Un vēl ir arī cits vīrietis. Vīrietis tā ap gadiem 40. Andris. Viņam ir skumjas acis. Reiz viņš bija nedaudz iedzēris, un tad sacīja, ka es esot ļoti skaista, visskaistākā. Bet parasti viņš neko nesaka. Tikai pieklājīgi sasveicinās un atsveicinās. Viņam mēdz būt tumšpelēks mētelis. Vīrišķīgs, skaists. Un viņam ir tumši, kupli mati. Žēl, ka alkohols ir viņa draugs. Vismaz tā man šķiet. Reizēm es vēroju šos abus vīriešus — jaunekli mazliet pāri 20, mūždien kautrīgi īgnu un kaut kādā ziņā mazliet līdzīgu M., un to otru — vecāko vīrieti. Un tad es domāju, kā tas nākas, ka mēs visi esam šeit, ka mūsu ceļi krustojas, ka viņos es saskatu tik daudz pašsaprotama. Kaut kādā ziņā viņi ir mani. Domās, sajūtu līmenī, kaut kādos Visuma stīgu vijumos. Nez, kāds Andrejam ir loceklis, es dažreiz aizdomājos. Vai liels, vai vidējs, līdzīgs tam, kāds ir M.? Tās šķiet pavisam normālas domas. Es varētu to pašu padomāt arī par otru vīrieti, bet mazliet baidos. Lai nu kā, mūs visus taču reizē šķir arī pāris soļu tuvuma gaismas gadi. Jo tāda ir dzīve, vai ne? Tāda tā ir. Un es dzīvoju iekšā tumšpelēkā žaketē, un manas dienas paiet... vienmuļi ātri.