10/16/15 08:50 pm
— Kad tev bija sekss ar sievu pēdējoreiz? — es jautāju U.
— Pagājušonedēļ, — viņš atbild.
— Re, tad jau tu neesi badā, — es konstatēju.
— Tas bija pienākuma pēc. Jā, es beidzu, bet tur nebija nekāda emocionālā apmierinājuma. Ja mēs to darītu, domāju, tas būtu, — viņš skaidro.
Tas vienmēr ir interesenti, cik dažādi lietas redz cilvēki. Man, savukārt, tādā iespējamībā ir grūti saskatīt emocionālo apmierinājumu. Gulēt ar precētu vīrieti, kurš pēc tam dotos atpakaļ pie savas sievas, un viņiem ir kopīga māja, manta, un viņas bērni no iepriekšējās laulības dzīvo viņa dzīvoklī Purvciemā. Tomēr viņš tādā iespējamībā redz gandarījumu. Es nevēlos, lai tas notiktu.
10/16/15 12:56 pm
Man joprojām ir mazliet bail no dzīves kā tādas. Kad attopos vienatnē un ar Laiku, es nobīstos no tā dzīves krātera manā priekšā, kurš prasās tikt piepildīts. Ko es daru citkārt? Kādā pusnemaņā paiet mana dzīve? Bet visu nokauj salīdzināšana. Ja sāc salīdzināt ar citu dzīvēm, un tev liekas, ka tur ir jēga, piepildījums un skaidrība, tad tu grimsti. Kādai vispār jābūt dzīvei? Un kāpēc manī ir kaut kas neremdināms? Nepiepildāms? Kāpēc nekas neliekas gana jēgpilni? Šodien es sēžu un skatos sejā mierpilnam rudenim, rūsas krāsas dienai, kas man ir brīva, kas man ir man vienai. Es novācu burkānus dārzā un mēģinu uzrakt, cik pietiek spēka. Pēc tam nomazgāju melnumus no rokām ar siltu ūdeni. Es apkopju puķes uz palodzes. Apgriežu noziedējušās ziedu galviņas, nokaltušās lapas un zariņus. Nomazgāju traukus, plīti. Un vai tas nav gana jēgpilni? Vēl pagatavot kādu gardu maltīti, nopirkt labu vīnu un nosvinēt dzīvi? Bet vai es māku baudīt un svinēt? Es viena šajā mājā, šajā dzīvē? Liekas, ka nē, un tā droši vien ir mana lielākā bēda. Ar to es sev daru pāri. Ka nebaudu. Ka nesvinu. Ka neēdu gardu ēdienu pa nelieliem kumosiņiem, tieši tik lieliem, lai tas darītu prieku, ne kalpotu sevis aizbāšanai, lai nedzird... Lai nedzird dziļi nobāztās tukšuma un nepiepildījuma emocijas. Kā ir jāpiepilda dzīve, lai negribas darīt sev pāri? Kas ir tie Patiesie Darbi?
10/16/15 10:57 am
Interesanti ir ar precētiem cilvēkiem. Rutīnas un garlaicības mākti, viņi iziet ārā paspēlēties, bet, kad rotaļas ievirzās neērtā gultnē, atgriežas atpakaļ savās drošajās mājās. Tur vienmēr ir dālijas, ko brīvdienās izrakt uz ziemu, un rudens lapas, kuras jāsagrābj. Citādi ir ar vientuļajiem, kuri iesaistās spēlēs. Ir mazāk, pie kā atgriezties. Ja nu vienīgi pie sevis.
10/15/15 08:51 pm
Izrādās, biju nonākusi starp diviem vīriešiem. Izrādās, U. un Norvēģijas vīrietis — viņi abi nomelnoja viens otru, piedaloties kaut kādā sāncensībā, kuras iemesls esmu bijusi es. Tas, ko viņi abi ir panākuši, ir mana attālināšanās. Kad šodien ieraudzīju U. sejā patiesu prieku par savu uzvaru spēlē, man sametās šķērmi, un es sapratu, ka ar mani ir manipulēts no vairākām pusēm. Mans sagribējās viņu atstumt. Man palika mazliet nelabi.
10/15/15 10:54 am
Kaut kur iekšēji jau ir tā sevis sajūta, tāda kā bāzes nots, uz kuras balstās visas pārējās skaņas. Kad to uzmeklēju, viss slīd viegli. Tās tiešām ir ilūzijas, ka kaut kādi ārēji spēki un notikumi nāks un piepildīs, sakārtos mūsu dzīves, citi cilvēki. Dzīvē ļoti daudz kas no iedomātā nenotiek. Un notiek daudz kas agrāk neiedomājams. Bet mēs tik un tā konstruējam nākotni kā smilšu pili no dažādām iedomām, stereotipiem, standartiem, kaprīzēm. Bet tās pilis var nebūt, tās pilis pat ļoti, ļoti var nebūt, bet gan citas pilis to vietā.
10/12/15 07:22 pm
Mēs ar U. apskaujamies, un manas rokas slīd pār viņa mīksto, adīto jaku. Tā mēs kādu laiku stāvam, no konteksta izgriezts fragments, un realitāte viļņojas kaut kur tālu prom, nedzirdama kā jūra. Tomēr kaut kāda burvība ir zudusi. Es pamanu darba kolēģes ieslīpo skatienu, kad iekāpju viņa mašīnā pēc darba, es pamanu kaimiņieni ejam ar bērnu un nolūkojamies, kad uz atvadām viņš noliecas mani viegli noskūpstīt. Es redzu viņu sejās tās izteiksmes, kas ir manās domās. Mēs darām kaut ko mazliet aizliegtu, kaut ko mazliet nepareizu, grēcīgu. Varbūt tas rakstīts manis pašas sejā. Un viss jau ir itin noplicināts. Dienas, dzīve. Novienkāršots. Šis vīrietis, kas ir ar mani aizrāvies, kas saka, ka gribētu dot visu, bet neko nevar iedot. Tas ir stāsts, kura karkass jau pietiekami pazīstams literatūrā, filmās. Tas nav stāsts ar laimīgām beigām. Tas ir stāsts ar rūsu pašā saknē. Un lai arī mēs nedrāžamies, mēs šmaucamies. Un tas slīd gar manām acīm ik mirklī ar viņu, padarot attēlu ērti svešādu un tālu, kā caur biezām lēcām, es neko nejūtu.
10/11/15 07:17 pm
Mežs šodien šķita tukšs un izmiris, un es neguvu parasto dvēseles veldzējumu. Domāju, mežs pamazām iemieg. Es vairs nedzirdu kokus. Es nedzirdu dzīvības alkas tajā vairs. Mežs sastingst, iekapsulējas. Ezeri pārvelkas ar putekļainu plēvi. Nav jautājumu, nav atbilžu. Ziema nāk.
Uzņemu vienu fotogrāfiju, tikai vienu vienīgu. Aizsūtu U., un viņš raksta, ka tā ir izdevusies, tajā esot tas dziļums un ēnu gaismas spēle, ko es vienmēr uzsverot. Tikai nepamet fotografēšanu, — viņš raksta, — tā ir tava — mūsu pasaule. Es lasu viņa vēstuli, bet manā galvā tup klusējošie ezeri, un es neko nejūtu. Man liekas, tas ir tas, kas no manis palicis pāri — sieviete ar 5 ezeriem galvā, kuri pošas ziemas miegam. Putni ir aizlidojuši, mūsu ar U. vakari mežā beigušies. Man ceļš tālāk aizvijas vientulīgs un neskaidrs. Zinu tikai vienu — man pa to jāiet.
10/10/15 08:02 pm
Es dažreiz domāju, kāpēc sievietēm neizdodas iegūt ilgoto. Kāpēc Visums, par spīti kaut kādām alkām, sapņiem un cerībām, dāvā ko pavisam citu. Tas tiešām ir mūsu pašu labā? Tas tiešām ir tas, kas vajadzīgs? Vai arī karma patiesībā tomēr ir kuce, ko gribas triekt pie velna? Jo neliekas taisnīgi, kaut kādā brīdī liekas pavisam sūdīgi netaisnīgi. Man bija cita sajūta par šo rudeni. Es ticēju, ka kaut kas mainīsies. Vai pirms gada domāju, ka aizvien būšu tā un tepat? Es ticēju, ka gads ir pietiekami ilgs laiks, lai kaut kas mainītos. Bet varbūt nākošgad. Aiznākošgad. Un tā tālāk. Ap cik stūriem jāapiet, lai beidzot rastu iespēju būt partnerattiecībās un izzināt, pilnveidot sevi tajās? Kāpēc vienbūšana ir tik ļoti ieilgusi? Es gribētu spēt uz to raudzīties filozofiski, bez tām sāpēm, ko jūtu. Tomēr reizēm drausmīgi sāp. "Es zinu, ko tu vēlies un kas tev vajadzīgs. Es tik ļoti tev to gribētu dot, bet es nevaru. Es ļoti, ļoti to gribētu, bet nevaru," tā U. vakardien telefonsarunā atkārtoja vēl un vēlreiz, it kā es nesaprastu ar vienu reizi. Es klausījos un raudāju, un tas sāpēja kaut kā dubultā. Ne tikai tas, kā nav un nevar būt, bet šie vārdi, šī apzināšanās, šie laba vēlējumi un patiesās alkas, ar kurām nekas nav līdzēts. Nevar sašūt aukstās zvaigznes kopā. Viss izšķīdis. Izbiris. Izkaisīts. Kāda Visuma dāvana ir šī? Un kā man to pieņemt un kā dzīvot tālāk? Kādu jēgu atrast šai situācijai, šai dzīvei, kura liekas mani dzenam trulumā? Šad un tad apceru, kā būtu, ja es noslēgtos no vīriešiem. Ja izolētu sevi no tiem. Lai nenāk manā dzīvē, lai nemodina manī alkas pēc stabilitātes un drošības, lai nav šo pārdzīvojumu par nepiepildāmo. Dažbrīd apceru, ka es varētu ļoti, ļoti nobaroties, lai nelaistu sev nevienu vairs klāt. Un esmu jau patiesi daudz sasniegusi šai jomā. Bet varbūt ir gluži pretēji? Varbūt man vienkārši jāatveras. Pavisam, pavisam jāatveras.
10/8/15 07:18 am
Norvēģijas vīrietis vakardien bija šarmants, labi ģērbies un labi smaržojošs. Tas man viņā patīk — ka viņš ne apjomīgos daudzumos, bet tomēr nežēlo priekš sevis labu apģērbu un aromātus. Staigājām pa seksšopu un izvēlējāmies priekš manis mantiņas. Reizē es vienmēr apzinos, ka viņam patīk mana jaunība un mans mākslinieciskais gars, viņš ir gatavs ieguldīt tajā, lai mani piesaistītu, es esmu mazliet tāpat kā labs apģērbs un aromāti. Protams, neatņemot cilvēciskās un draudzīgās puses. Tomēr, jā, es jūtos mazliet kā mantiņa. Viņš gan mani ļoti gaida atkal ciemos. Plāno, gatavo kaut kādus pārsteigumus, kurus man neatklāj. Bet man nav īsta aizkustinājuma par to, ne dvēseliska. Domāju, ka cilvēki, kuri nav precējušies vai nedzīvo ar kādu kopā, lieliski prot dzīvot paši sev un savai labsajūtai. Viņš ir nobriedis, glīti sapakots un labi uzturētā un trenētā augumā mājojošs pierādījums tam. Atliek tam pretī nostatīt U., kurš ļoti vēlas rūpēties par kādu citu, ne sevi, un kurš ir precējies. Ir cilvēki, kuri pamatā tiecas tieši pēc vientulības, pēc sevis saglabāšanas sev pašiem. Un ir tādi, kuri ne. Kuri izšķīst, atdodas attiecībās un kopdzīvē. No šī nevar izvilkt nekādu īpašo domugraudu vai risinājumu dzīvei, atbildi uz mūžīgo jautājumu — kāpēc un kā labāk. Es tikai zinu, ka kopš Mīlas, U. ir pirmais vīrietis, kas ir spējis mani aizkustināt. Un kaut kādā mirklī es biju gatava viņu pieņemt — pieņemt viņa vecumu, viņa visu, vien ne to, ka viņam ir mājas ar kādu citu cilvēku. Jo mājas kopā ar vīrieti man pietrūkst visvairāk. Tas ir tas fragments, ko mana dvēsele visvairāk alkst.
10/7/15 09:46 am
Sāpēm vairs nav varas pār mani. Es eju, manī viss ir it kā pieklusis, nav vairs nekādu fantāziju un sapņainu ainu, tomēr nav arī nekā īsti sāpīga, viss rāms, viss mērens. Esmu atkal pieaugusi. Augu kā egle, aizvien uz augšu, no apakšas un augšu. No apakšas nāk spēks un tiecas uz augšu. Vakar pierādīju, ka arī skumt var skaisti, ar svecēm, kas izdaiļo māju, ar divām glāzītēm laba, aromātiska ruma, kas sasilda krūšu rajonā. Un no rīta dzīve turpinās. Pār sala skarto ezeru kāpj savādi tvaiki, tur aukstums saskaras ar siltumu. Tā arī dzīvē viss saskaras, aukstums un siltums. Ir bijis daudz, tik daudz smaga, ka smagumam patiesi vairs nav teikšanas, jo gars ar laiku iemācās izvēlēties negrimt, neslīgt izmisumā.
10/6/15 08:26 pm
Atnāku mājās no sava randiņa ar savu precēto Fotogrāu, ar savu precēto U., raudu, tomēr lēnām un rāmām kustībām iekuru krāsni un aizdedzu daudz, daudz sveču. Visi mani mežģīnēm aplīmētie stikla svečturi top gaismas pielieti. Lēnām ieleju sev mazu mēriņu baltā ruma glāzītē uz kājiņas, apsēžos pie krāsns un dzeru. Birst asaras. Bet tā nav histērija. Pa lielam es joprojām uzticos Tev, Visum, es Tev uzticu sevi un savu dzīvi. Nekas cits man neatliek. Tomēr es vairs nespēju... Tā es sacīju arī U. Es vairs nespēju šo visu, man vajag ko īstu, un es vairs vienkārši nespēju... Un viņš sacīja, ka saprotot mani, ka es esot pelnījusi vislielāko laimi, un viņš to nevarot sniegt, pat ja ļoti, ļoti gribot. Es izkāpu no mašīnas un aizgāju tumsā uz savu māju. Un man bira asaras. Es redzēju, kā izplēn mani slepus piezagušies sapņi par savām mājām, savu vīrieti, pat par bērnu, kas varētu būt... Sapņi, kuri nez kā atkal bija spējuši man piekļūt, iezagties manā ikdienā, padarīt manus rītus jēgpilnus. Vēl jūtu uz ādas viņa pirkstu pieskārienus. Vēl redzu, kā pamazām satumst ezers, aizvelkas ciet ar krēslu, kamēr sēžam pie tā. Viņš ir notupies manā priekšā un skatās uz augšu, un viņam ir glītas acis tobrīd, arī uzacis ar tiem sīkajiem, mazliet saskrullētajiem matiņiem. Dzīve ir, kāda tā ir. Mīlestība ir un paliek tikai sapnis.
10/6/15 01:58 pm
Šodien ir ļoti skaists rīts. Dzestrs, bet debesis tālumā viegli violetas. Nomazgājos karstā dušā, uzkrāsojos, uzvelku savu garo, melno kleitu un uzsienu tumšbrūnu šalli ar ziedu apdruku. Pagalmā zied miķelīši. Iznesu miskastes maisu, noslauku virtuves skapīti, uzvelku mēteli, zābakus un lēnām eju uz staciju. Pēkšņi esmu kļuvusi pati par sevi. Mani piepilda maigums un dzīves mīlestība. Visam ir jēga.
Pusdienlaikā viņš atbrauc pie manis uz darbu, izpako savu portatīvo datoru un rāda man savus fotogrāfiju apstrādes trikus. Fotogrāfs. U. Viņš uzliek mazas, mazas brillītes, ko izņem no futlāra, un tās pilnībā pārvērš viņa seju. Ar apbrīnu skatos uz to, cik gudra tā liekas, bet reizē mākslinieciska, nebēdnīga, pat dzīvespriecīga. Viņa roka maigi noglāsta manu celi, pēc tam aizzogas mazliet uz leju pa kāju. Man patīk viņa vecums, es pie sevis nodomāju. Man patīk tas, ka viņam ir pāri 50, ka viņš ir rāms un pašapzinīgi mierīgs. Man vienkārši patīk.
10/5/15 07:43 am
Man šķita, ka ir pienācis laiks notikt kam labam. Kam iespējamam. Ne kārtējām smagajām mācībām, bet atelpai. Un savā ziņā tā arī ir. Dvēsele vairs tā neļaujas sāpēm, sāpju iedaba jau ir mainījusies. Vien man šķita, ka būs viņš. Ka būs iespējams man nebūt vienai. Vismaz uz laiku. Bet tā īsti nav. Un prāta konstrukcijas aizvien biezē apkārt kā negaisa mākoņi, gatavas jebkurā brīdī sabrukt pār mani ar saviem "tu neesi gana laba" izsaucieniem. Es gan tām vairs neticu, prāta konstrukcijām. Aizvien biežāk es mēģinu dabūt uz augšu dvēseli, ļaut tai pacelties manī, uznirt virspusē. Es guļu uz muguras gultā, meditēju pa savam un jūtu to. Bez prāta konstrukcijām viss ir iespējams, un pasaule ir brīnišķa.
10/4/15 03:50 pm
Mūs vienlaicīgi ieskauj nepiepildītais un piepildītais. Vienmēr ir iespēja ļauties skumjām par to, kā nav. Tas vienmēr paliek ar mums. Bet mēs varam arī izdarīt izvēli vienkārši būt tagad un šeit, būt ar to, kas ir. Pieņemt to. Man laikam aizvien ir pagrūti pieņemt to, ka nepiepildās kaut kādas ilgas un iedomas. Un smagumu uzdzen doma par kārtējo darba nedēļu, par strādāšanu un negribīgumu celties no rītiem, pēdējā laikā es ļoti nogurstu. Par to, ka kaut kādas lietas ar gadiem neatrisinās. Ka mīļotā vieta aizvien ir tukša. Bet tieši šis viss ir jāpieņem un jāapskauj, šis neideālais brīdis, kad gandrīz paslīdu un ļaujos pašnožēlai, bet tomēr ne... tomēr lēni baudu novakari un rudens mieru. Un to, ka viss aizvien ir iespējams.
10/4/15 02:55 pm
Gribas siltumu.
10/4/15 11:23 am
Domas pa brīdim aizklīst pie Fotogrāfa. Kā mēs kādā brīdī apskaujamies mežā, tas vienkārši notiek, un man uz brīdi trāpa savāda atziņa, savāda sajūta, viņš ir mans, es uz mirkli nodomāju, to pat negribot. Kā mēs staigājam piektdien pa laucinieku tirdziņu Juglā, un viņa roka sargājoši apvijas man ap plecu. Šīs sīkās nianses, stāsts, kas notiek pats no sevis, paralēli mūsu domām un iedomām par dzīvi, paralēli mūsu nepiepildāmajiem sapņiem. Visu dzīvē nevar dabūt, — es vakardien mežā saku L., — paskaties apkārt, nav cilvēku ar pilniem komplektiem. Vienmēr kaut kas ir, un kaut kā nav. Un tā attiecību nevar izmērīt, nevar salīdzināt. Sievietes laimīgās attiecībās, kas netiek pie bērniņa, vienkārši netiek. Sievietes ar bērniņu zem sirds, bet bez laimīgām attiecībām. Mēs visi tiecamies pēc pilnības raga, mums visiem liekas, ka dzīve ko tādu mums, tieši mums, ir paklusi apsolījusi un parādā, bet tā nav. Vienmēr būs tas punkts, kurā nebūs, tā joma. Jo nav pilnu komplektu. Un es domāju par Fotogrāfu, es mazliet ļauju sajūtai pienākt sev tuvāk klāt. Es baidos, protams, es baidos. Un mana karma aizvien ir nepieejami vīrieši. Un tomēr mēs esam redzējuši viens otru, mēs esam redzējuši viens otrā plašumus un brīnumus, slepenas pļavas un mežmalas, pavisam īstas vietas viens otra dvēselē.
10/2/15 10:58 am
Brīžos, kad saprotu, ka ķermenis ilgojas pēc seksa, pēc rokām, pēc glāstiem un apskāvieniem, sajūtos vientuļa. Varbūt jāmācās uztvert šīs ķermeņa iegribas kā kaprīzes. Visu dzīvē nevar dabūt.
9/30/15 09:39 pm
Kamēr esam kopā, Fotogrāfam zvana sieva, bet man M. Tāda ir dzīve. Mēs staigājam pa mežu, es dzeru alu. viņš smēķē savas cigaretes. Un dzīve ir tikai tas, kas tā ir, nekas cits. Tā ir ilūzija, ka dzīve pieder mums pašiem, mūsu vēlmēm un kaprīzēm. Nereti dzīve pati uztaisa savus salto, un mums atliek vien sadzīvot ar sekām, pieņemt, piemēroties, ielaisties dejā ar Pārmaiņām, atlaižot tieksmi visu kontrolēt un pakļaut prāta konstrukcijām. Tas padara mūs... viengabalainus, saistītus ar esību — pieņemšana. Mēs neesam vieni, mēs esam kopā ar Visumu, ar visu dzīvo, ar Procesiem. Kaut kāda jēgas dzirksts visā šajā ir, pat ja ne vienmēr skaidri saskatāma.
Es vienmēr cenšos paturēt robežas. Ar Fotogrāfu. Kaut arī esmu laimīga. Kaut kas man stāsta, ka man jāpaliek ar sevi. Tieši tagad es sāku sevi dzirdēt arvien skaidrāk. Viņa rokas, kas brīžiem meklē ceļu uz manām krūtīm, vai viņa lūpas, viņa mēle, kas vēlas manī iezagties... Tā nav tā esības esence, kuru noskaidrot esmu ieradusies šeit. Es nevēlos vēl vienu stāstu par vīrieti, kura nav, kurš ierodas tikai paņemt.
9/28/15 09:19 pm
Man tā ir jauna pasaule. Vīrieša rūpes par mani. Paldies dzīvei par iespēju to kaut nedaudz pagaršot. Tas padara mani vairāk par sievieti, tas nogludina manī asās šķautnes, rada mani maigu. Tā ir pavisam citāda sevis sajūta - tas maigums, ko sāku izstarot, jūtot vīrieša rūpes.
Kaut kas skaists ir šajos darbadienu vakaros, īsajās pastaigās, kas mums ir ar Fotogrāfu. Vienmēr strauji tuvojas saulriets, un mēs pavadām laiku pie kāda no meža ezeriem, notverot pāris fotomirkļu un runājamies. Daba ir skaista, mežs mierpilns, un esmu pirmoreiz kopā ar kādu vīrieti radošā līmenī, pirmoreiz man līdzās ir kāds tādā veidā radniecīgs.
Kad viņš atved mani mājās, es brīdi ļaujos viņa glāstiem. Tie ir ļoti maigi un rūpju pilni. Viņa pirksti glāsta manus matus, galvas ādu, rokas. Manī ieplūst tīkama enerģija. Esmu maza meitene. Bērns, kas savulaik nav saņēmis gana rūpes un gādību no vecākiem, kas pārāk agri izjutis trūkumu un skarbus apstākļus.
Es skumstu pēc savām mājām, pēc sava vīrieša, kas par mani rūpētos. Vienu garāmslīdošu mirkli es ļoti pēc tā skumstu. Bet tad es izkāpju no viņa mašīnas, dodos mājās un piezvanu M., kurš visu dienu sūtījis kaut kādas pusdepresīvi burkšķošas īsziņas. Brīdi es ar viņu runājos sava dārza tumsā, iesēdusies skujām piebirušā šūpuļtīklā. Viņam dzīvē esot tikai darbs. — Ko tu dari? — viņš jautā. Un tad es sāku runāt. Es stāstu visu. Par to, kā man gribas savas mājas un vīrieti, kas mani glāstītu. Ka man jāiekur krāsns, jo ir auksts, bet dūmvada caurule ir izrūsējusi un sabirzusi, un tā jāmaina, ir bīstami kurināt. Problēmas, vienmēr problēmas, un neviena, kas gribētu tās paņemt sev, kas sacītu "neraizējies, es to nokārtošu, tev būs krāsns, tev būs siltums". Pēkšņi manī kaut kas panāca vaļā, un es mierīgā, maigā balsī viņam visu izstāstīju. Ka esmu nogurusi no viņa ņemšanas. No tā, kā man pašai nav. Bet personiskiem apvainojumiem. Vienkārši. Un mēs ātri nobeidzām sarunu. Pusskumji maigi.
9/23/15 07:58 am
Dažreiz mēs ar M. maigi mīlējamies. Tikko jaušami viņš skūpsta mani uz lūpām, viņa pirksti maigi glāsta manu kājstarpi, skarot manu mitrumu, es saņemu viņa sēkliniekus, saspiežu tā, kā viņam patīk, un paņemu mutē viņa locekli, maigi tajā iekožoties. Mūsu akts ir lēns un saudzīgs, es ātri piedzīvoju svētlaimes mirkli, pēc tam ar roku to sagādāju arī viņam. Vēlāk es domāju, kad mēs vienkārši guļam, viņa roka pieskārusies man, es domāju par to, ka mūsu sekss ir tik saskanīgs, mūsu ķermeņi pieraduši atsaukties tieši viens otram, ka mēs varbūt pat nemākam citādāk, vai arī tieši viņš nemāk. Mūsu seksam piemīt tāds kā savāds briedums, tas ir kā nogatavināts auglis, ko atliek tikai baudīt. Vismaz tagad tā ir. Ar savādām bezskaņas skumjām es domāju par to, kā mēs mīlējamies un mīlējamies, un mīlējāmies, un tā ir mūsu radniecība. Klusums, kas iespiests starp mums kā zieds starp grāmatas lapām, klusums kā mūsu abu kopīgais herbārijs.
— Tu tiešām ej prom? — viņš todien jautā.
— Man agri no rīta fotosesija, — es vienkārši atbildu.