07:56 am
No kāda vīrieša vēstules:
"Es neredzu lielu atšķirību no precētiem un neprecētiem vīriešiem! Relatīvi brīvajiem arī ir savas draudzenītes kuras daudz nezina cita par citu! Un tas arī ierobežo tā saucamos brīvos! Tas ir nedaudz aizvainojoši un ar diskriminējošu pieskaņu, kad sievietes spēcīgi uzsver patiku tikai pret "brīvajiem"!"
Ak, dekadentais laikmets! Precēts vīrietis manis dēļ sajutās diskriminēts tādēļ, ka nevēlējos iepazīties ar aizņemtu cilvēku! Ļaunā es!
08:52 pm
Reizēm no skumjām nav iespējams izvairīties. Tās vienkārši uzglūn, uzkrīt. Ir atmiņas, ir asociācijas. Ir ilgas pēc cilvēka, kura, iespējams, patiesībā nekad nav bijis. Un tad gribas dusmoties. Gribas jautāt, kāpēc, kāpēc viņš tā rīkojās, kāpēc dzīve ir tāda, kāpēc ar mani tas notiek. Bet skumjām jāļauj vienkārši ienākt, jāpieņem tās. Un tad jau pagursti jautāt, kāpēc. Tad kaut kā savādi pieņem to, ka ir skumji, ka viņš bija, ka lietas, ko viņš sacīja, varbūt kaut kur bija patiesas tobrīd, bet kopumā tu esi bezspēcīga visos šajos dzīves mutuļos, Un tu vienkārši ļaujies. Un nav tik traki. Dusmas pierimst, un tu redzi, ka aiz visa dzīve ir dzīva. Pat, ja tā nav padarījusi tevi laimīgu un piepildījusi tavas vēlmes, dzīve ir... Jā, reizēm gribas mīlestību, it īpaši saskaroties ar zaudējumu, to ļoti gribas. Bet es neko nevaru padarīt. Es tur tiešām neko nevaru līdzēt. Un es piedodu sev. Un caur to es piedodu. Vispār.