Lietus. Vīrietis, kas nopļauj manu pāraugušo zāli, trimmera griezīgā skaņa. Šī patiesībā ir atpūta. Būt aci pret aci ar savu māju ir atelpa. Ar visu zaļo, ar visu ziedošo, ar vasaras pilnbrieda laika vēsumu, ar mākoņiem, kas piezīmē debesis pilnas līdz malām, lai nepaliek vairs vietas nekam citam. Man pašai nav nekas jāizdomā. Dzīve visu ir izdomājusi manā vietā. Un visu nokārtojusi. Pa savam.
Dzīvē izplēsti robi ir paliekoši. Mums jāapaug tiem apkārt kā koku saknēm ap betona bluķiem, jāizspraucas cauri šiem tukšumiem.
Paula Hokinsa
"Meitene vilcienā"
04:19 pm
Uztaustu arvien vairāk bezjūtīguma un vienaldzības punktus sevī un priecājos par visu šo virsmu, ko nav iespējams vairs noskrāpēt. Varbūt jāatsakās, beidzot jāatsakās no visām savām ilgām. Dzīve ir tikai tagad un te. Negribu vairs gribēt kādu, negribu vairs gribēt otru cilvēku.