08:22 pm
Ir arī tādas labas dienas. Dienas, kad darbā pabeidz kādu laiku iesāktu projektu un ir gandarījuma sajūta. Un vispār beidzot apziņa, ka darbi ir padarāmi. Ka vairs nav atlicis nemaz tik daudz, un es būšu paveikusi to, ko pati sev esmu izvirzījusi kā mērķus esošajā darba vietā. Vēl nesen man tas likās neaizsniedzami tālu, tomēr patiesībā, lēnā garā strādājot, lietas virzās uz priekšu, un varbūt tuvāko mēnešu laikā es sasniegšu to stadiju, kad varēšu apzināties — esmu savai darba vietai iedevusi diezgan daudz. Var jau iedot vēl, tomēr kopumā pamata lietas ir sakārtotas un zināmas inovācijas ieviestas. Un varbūt tad es varēšu meklēt citus izaicinājumus, varbūt tad es varēšu sajusties brīva... sākt kaut ko jaunu...Un tad vēl ir tādi skaisti brīži, kad pēc darbadienas izeju no ēkas, ar mīļu glāstu pār plecu atsveicinos no kādas kolēģes, skrienot lejā pa kāpnēm uzduros jaunai meitenei ar mazu mazītiņu takšu šķirnes suņuku, kurš aukstumā smilkst. Ieraudzījis mani, viņš metas man klāt, tāds priecīgs, sajūsmas pilns, un es laimīgi iesmejos un jokojot saku svešajai meitenei, ka suns acīmredzi vēlas pie manis. Un tobrīd man tas trāpa. Esmu starojoša, laimīga sieviete ar apburošu smaidu. Nav nekādu vēlējuma izteiksmju, nekādu nākotnes gaidu. Es jau tāda esmu. Tik vienkārši.