08:42 pm
Darba kolēģe pienāca man klāt nedaudz parunāties, kamēr sēdēju pie datora un rakstīju rakstu avīzei. Kaut kādā brīdī sarunas laikā piefiksēju, ka viņas pirksti pavisam viegli un glāsmaini pieskaras manam plecam. Ar kaut kādiem izteikumiem par krekliņu, kas man ir mugurā zem garās jakas, viņa sāka spēlēties ar tā lencīti, lēnām izķibinot ārā arī krūštura gumiju, kas zem tās bija paslēpusies. Tā viņa tur rotaļājās īsu brīdi, bet es nevilšus pie sevis atskārtu, ka tie ir patīkamākie pieskārieni, ko esmu saņēmusi ļoti, ļoti ilgā laika posmā. Tas bija kaut kas tikai mazliet juteklisks, tomēr vairāk kaut kas garīgs, kaut kas atzinīgs, patikas pilns, dvēselisks... Un patiesībā tas mani ļoti dziļi aizkustināja. Sniedza tādu kā laimes sajūtu... Kādu īsti nav sanācis gūt ar vīriešiem.Pirms tam es noklausījos viņas un kāda vīriešu kārtas kolēģa sarunu. Viņš runāja par to, ka viņai laiks ieviest pēcnācēju vai ko tādā garā. Klausoties šo sarunu, es zināju, ka viņš, protams, nenojauš, ka viņai nevar būt bērnu, jo tik bezjūtīgs viņš nevarētu būt, tomēr mani pārsteidza vīrieša, kaut ne slikti domātā, tomēr brutalitāte. Sieviete taču tik lielā mērā sastāv no jūtām un sajūtām, no sapņiem un vēlmēm, no visa kā gaisīga un vijīga. Bet vīrietis tam var pārdragāt pāri visai prastā veidā, visu noreducējot un rezultātā saminot. Tobrīd man gribējās viņu apskaut un samīļot — šo skaisto, jauno sievieti. Cik daudz mēs spējam sabradāt ar savu neredzēšanu! Ar savu piesaisti stereotipiem un šķietamām sabiedrības normām un gaidām no mums, kas nedarbojas. Un sabiedrībai patiesībā ir vienalga par mūsu dzīvēm. Par to, ko mēs patiesi sevī izdzīvojam.