...

— Pēdējos pāris gadus man dzīve vairs tik ļoti nepatīk, — viņa sacīja. — Kādreiz tā bija labāka... —

Cik ļoti pieauguši tas izklausījās no bērna mutes! Es slepus viņu uzlūkoju. Skaista meitene ar savdabīgiem sejas vaibstiem, biezu uzacu ievilktām līnijām, pilnīgām lūpām un tādu gudru izteiksmi acīs, kādu parasti tāda vecuma bērnam neieraudzīsi.

Jau vairākus mēnešus vēroju kādu māju, kas ātrā tempa tiek celta uz manas ielas. Sākumā tikai karkass, tad jumts, tagad arī logi, durvis. Ļoti skaista māja ar labu plānojumu, vienkārša, bet silta kaut kur manā sirdī. Reiz redzēju, kā vīrietis bija atvedis sievieti to parādīt. Viņa izkāpa no mašīnas, viņš atvēra pagalma vārtus, viņas blondie mati plīvoja vējā. Viņš padeva viņai roku, un viņi iegāja rudensdubļainajā pagalmā. Viņai varēja būt ap 40, viņam — vēl vairāk. Ja vīrietis uzceļ sievietei māju (ar labu plānojumu), tajā ir kaut kas nenoliedzams, es tobrīd nodomāju.

Arī šodien, ejot pa piesnigušo ielu, atkal lūkojos mājā. Cik daudzreiz esmu domājusi, ka gribētu mainīt dzīvi. Tomēr nekad to īsti neesmu izdarījusi. Vienmēr pēc īsiem izrāvieniem esmu ierāpusies atpakaļ savā komfortablajā nomāktībā. Reiz es atmetu smēķēšanu. Tas bija īsts brīnums, kurš sākās no spējas noticēt sev, noticēt, ka izdosies. Manī noteikti ir degviela vēl pāris brīnumiem.