...

09:30 pm

Reizēm snieg visskaistākais sniegs, un es stāvu un vēroju retās sniegpārslas plīvojam gaisā tumsā. Durvīs saskrienos ar Andreju, viņš samulst, un tobrīd viņa smaids ir tāds ieslīps un acis lielas, lielas. Savādi, kā vienā cilvēkā reizēm var apvienoties tāds bērnišķīgs, pusaudzisks mulsums un viss šis tumšais, prokrieviskais bezkaunīgums. Un tomēr Andrejs ir lāga un joprojām pievilcīgs, lai arī es sen par to vairs nedomāju. Man liekas, mēs nākam no kādas laimīgas vietas, pēc kuras visu mūžu ilgojamies. Un bieži vien mēs meklējam šo vietu citos. Svešajos tuvajos un pavisam svešajos. Šorīt pamodos no kāda ārkārtīgi laimīga sapņa, un šī sapņa ēnā mana dzīve ir viss, tikai ne laimīga. Tajā ir prieks, ir gaišais, tomēr ne laime tās patiesajā nozīmē. Un arī līdzcilvēkos es to neredzu. Es redzu daudz ko skaistu, bet ne laimi.