...

Dažādi rīti.

Šorīt es pamostos, un spīd saule.

Un dzīve vienkārši ir. Viss šis plūdums.

Kādu brīdi domāju par U. rokām todien pie ezera. Kā viņa plaukstas slīd pār maniem gurniem un dibenu, kā kārdinoši zogas uz apvidiem, kas izsauc elsas. Tik laba enerģētika, tik kārdinoši pieskārieni. Vīrieši tādā ziņā ir kā vīns, paliekot vecāki, kļūst baudāmāki, izsmalcinātāki. Vairs neraujas dabūt pēc iespējas ātrāk paši savu locekli tev mutē vai pežā, bet tiecas izvilināt kaut ko no tava ķermeņa, kādu melodiju. Man gan liekas, ka manas melodijas vienmēr ir liriski skumīgas.

Man liekas arī, ka mana galva, un droši vien arī sirds, ir pārāk pilna ar kaut kādu sociālo dzīvi. Esmu piesūkusies, uzbriedusi ar kaut ko neīstu un gaistošu, nesaistītu pašai ar sevi. Un mana dvēsele ir tomēr tāda kā saraustīta. Reizi nedēļā es to šuju atkal kopā ar asiņainu lāpāmadatu, diegu un pirkstiem. Tas ir sāpīgs process — palikt dzīvai, palikt veselai, palikt te.