...

09:46 am

Sāpēm vairs nav varas pār mani. Es eju, manī viss ir it kā pieklusis, nav vairs nekādu fantāziju un sapņainu ainu, tomēr nav arī nekā īsti sāpīga, viss rāms, viss mērens. Esmu atkal pieaugusi. Augu kā egle, aizvien uz augšu, no apakšas un augšu. No apakšas nāk spēks un tiecas uz augšu. Vakar pierādīju, ka arī skumt var skaisti, ar svecēm, kas izdaiļo māju, ar divām glāzītēm laba, aromātiska ruma, kas sasilda krūšu rajonā. Un no rīta dzīve turpinās. Pār sala skarto ezeru kāpj savādi tvaiki, tur aukstums saskaras ar siltumu. Tā arī dzīvē viss saskaras, aukstums un siltums. Ir bijis daudz, tik daudz smaga, ka smagumam patiesi vairs nav teikšanas, jo gars ar laiku iemācās izvēlēties negrimt, neslīgt izmisumā.