...

01:58 pm

Šodien ir ļoti skaists rīts. Dzestrs, bet debesis tālumā viegli violetas. Nomazgājos karstā dušā, uzkrāsojos, uzvelku savu garo, melno kleitu un uzsienu tumšbrūnu šalli ar ziedu apdruku. Pagalmā zied miķelīši. Iznesu miskastes maisu, noslauku virtuves skapīti, uzvelku mēteli, zābakus un lēnām eju uz staciju. Pēkšņi esmu kļuvusi pati par sevi. Mani piepilda maigums un dzīves mīlestība. Visam ir jēga.

08:26 pm

Atnāku mājās no sava randiņa ar savu precēto Fotogrāu, ar savu precēto U., raudu, tomēr lēnām un rāmām kustībām iekuru krāsni un aizdedzu daudz, daudz sveču. Visi mani mežģīnēm aplīmētie stikla svečturi top gaismas pielieti. Lēnām ieleju sev mazu mēriņu baltā ruma glāzītē uz kājiņas, apsēžos pie krāsns un dzeru. Birst asaras. Bet tā nav histērija. Pa lielam es joprojām uzticos Tev, Visum, es Tev uzticu sevi un savu dzīvi. Nekas cits man neatliek. Tomēr es vairs nespēju... Tā es sacīju arī U. Es vairs nespēju šo visu, man vajag ko īstu, un es vairs vienkārši nespēju... Un viņš sacīja, ka saprotot mani, ka es esot pelnījusi vislielāko laimi, un viņš to nevarot sniegt, pat ja ļoti, ļoti gribot. Es izkāpu no mašīnas un aizgāju tumsā uz savu māju. Un man bira asaras. Es redzēju, kā izplēn mani slepus piezagušies sapņi par savām mājām, savu vīrieti, pat par bērnu, kas varētu būt... Sapņi, kuri nez kā atkal bija spējuši man piekļūt, iezagties manā ikdienā, padarīt manus rītus jēgpilnus. Vēl jūtu uz ādas viņa pirkstu pieskārienus. Vēl redzu, kā pamazām satumst ezers, aizvelkas ciet ar krēslu, kamēr sēžam pie tā. Viņš ir notupies manā priekšā un skatās uz augšu, un viņam ir glītas acis tobrīd, arī uzacis ar tiem sīkajiem, mazliet saskrullētajiem matiņiem. Dzīve ir, kāda tā ir. Mīlestība ir un paliek tikai sapnis.