...

Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes"

Skatos šovakar uz savām fotogrāfijām, kas uzņemtas brīvdienās, un tā savādi domāju par sevi, it kā no malas. Viņa neprot mīlestību. Viņa tur guļ tik skaista, bet viņa neprot mīlestību. Pat nezinu, kā. Iegūt? Dot? Neprot vispār? Tikai uz dzīvi, uz šiem skaistajiem aizslīdošās vasaras mirkļiem. Vienkārši mīlēt esību. Bet ne būt mīlama kādam vīrietim, ne būt kontinents, ko gribas atklāt un paturēt.

"Šodien es sapratu, kāpēc ar mani ir tā noticis: jau labu laiku es neesmu domājusi par mīlestību. Šķiet, ka tā bēga no manis, ka tai nebija nekādas nozīmes manā dzīvē un ka to neviens negaidīja. Bet, ja es domāšu par mīlestību, es nebūšu nekas.

(...)

Visas meitenes sapņo, ka ieradīsies vīrietis, kas viņās saskatīs īstu sievieti, domubiedri un iejūtīgu draudzeni. Un katrā tikšanās reizē jau pirmajās minūtēs saprot, ka nekas tāds nav iespējams.

Es zinu, ka man jāraksta par mīlestību. Man jādomā, jādomā un vēlreiz jāraksta par mīlestību. Vai arī mana dvēsele neizturēs."

Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes"

Lasīju šo tekstu un domāju par to, ka esmu tik daudz grimusi sāpēs par to, ka tās manas iekšējās nemīlētās meitenes alkas pēc mīlestības, pēc nozīmības kādam, tā arī ir palikušas nepiepildītas. Un tādā situācijā ir divas iespējas: skumt un iztēloties sevi par upuri, domāt par to kā dzīves netaisnību, vai arī vienkārši dzīvot, meklēt sevi, kārpīties uz priekšu un aptvert, ka mēs paši veidojam savas dzīves un tos cilvēkus, kas esam. Un es izvēlos otro. Bet līdz ar to arī mīlestības jēdziens brīžiem liekas nogrimis kā nepabeigta pasaku pils, ko nekad nav lemts skatīt. Kāda ir recepte? — es aizvien mēdzu domāt. Kā tu iemanto mīlestību? Kā to var dabūt gatavu? Tomēr, kad skatos uz savu dzīvi, patiesi ielūkojos tai acīs, man nav nekādas atbildes. Es nemaz nezinu, kas ir mīlestība. Kāda gudra sieviete man vakardien sacīja, ka jāatgriežas pie saknēm, jāatgriežas pie ģimenes, jāiemīl ģimene, jāpieņem un jāiemīl, jo ir iemesls tam, kāpēc tava dvēsele ir izvēlējusies tieši šo ģimeni. Un tad var iet tālāk. Jāiemīl sevi. Ir ļoti grūti sevi patiesi iemīlēt. Var pieņemt savu ķermeni, savu krūšu formu, var ar mīlestību aplūkot savu atspulgu, bet vēl jau ir tik daudz dziļumu, kuros iet pēc sevis.

Stāvēju šodien seksa rotaļlietu veikalā un izvēlējos vibratoru, un domāju, ka te ir vesela rotaļlietu pasaule, it kā baudas templis, un vīrietis — pārdevējs, kurš mani konsultēja, runāja tādā gaisīgi maigā balsī. Un tobrīd, nostaigājusi gar pletnīšu stendu un aptaustījusi dažas, es atkal domāju par vientulību. Vai tobrīd es beidzot biju viena? Brīva no draugiem, no ģimenes, brīva no bijušajām mīlām, no esošajiem vīriešiem, pati no savām alkām un ilūzijām, un nelaimīguma? Vai es beidzot biju attīrījusies? Zini, arī es dažreiz sapņoju kaut kādus dīvainus sapņus. Ka es arī varētu nonākt svešā valstī viena, ka es arī varētu būt ielasmeita, kas pa dienu apmeklē bibliotēku, kas vēro cilvēkus, raksta dienasgrāmatu un domā, aizvien domā par mīlestību, un negrib atgriezties mājās pie cilvēkiem, kas viņu pazīst. Jo neviens jau nepazīst. Neviens nekad nav sapratis viņas mīlamību. Arī viņa pati ne. Jā, arī es reizēm par to fantazēju. Ne jau būt ielasmeita. Bet būt patiesi viena, lai atbildētu uz kādu būtisku jautājumu, kas mani tirda. Un varbūt es arī rīkojos līdzīgi Koelju varonei. Es meklēju piedzīvojumus. Es meklēju piedzīvojumus seksā ar vīriešiem, no kuriem varbūt vajadzētu bīties. Es meklēju adrenalīnu. Es meklēju veidu, kā sevi padarīt tukšu un brīvu, un reizē saprast, reizē atbildēt uz to jautājumu. Kāpēc kaut kas ir tik svarīgs, bet neaizsniedzams? Atbilde ir kā ieslēpta mūsos pašos, kā iešūta ampula, un tā nedodas rokās.