|
Feb. 26th, 2012|04:32 pm |
Es negribēju, ka sniegs pazūd un te nu tas ir, jaukais baltais. Laikam aizvilkšos uz veici pēc kādas sarkanvīna pudeles savām vienatnē dzerošās personas vajadzībām, un tīrīšu trotuāru. Mož arī sētu izšķūrēšu zaadno, jo gjau aizraušos.
Rīt gan dienas kārtībā juniors, kuŗš pa šīm sniega nedēļām palicis par sen neredzētu, bet tam nevajadzētu traucēt nelielai vīnošanai šokar. Kad tas sīkais manipulators sen nav satikts, pat tīri tā kā gribas, lai cik tas dīvaini neizklausītos.
Šī gada, iespējams, jaukākais vīkends iet uz beigām. Un pat nav žēl.
Un pēc Pitagora kvadrāta vai kāviņtur, mans lucka atribūts ir ūberaugsts, tāds, kāds "mūsdienās reti kuram ir". Kam pilnīgi piekrītu, jo man jau bija tādas aizdomas. Te es uzlīmēju sev uz mutes makgaivereni (protams, pārnestā nozīmē tas domāts, jo īstenībā ar to vajadzētu satīt kopā īkšķīšus, lai nevar drukāt muļķības), lai apstādinātu savu nedabisko mīlestību pret pasauli, kas mani nupat ir piemeklējusi. |
|