|
Aug. 5th, 2016|09:20 pm |
Man patiktu konservēt, bet drausmīgi besī burku sagatavošana. Bērnības trauma, biju spiesta mazgāt tās miljons burkas, jo pieaugušās aizņemtas ar konservu sagatavēm un vecākajai māsai taču daudzāk jāmācās (apskaužams vecāka bērna aizbildinājums mūsu gadījumā, viņa nelietīgi lasīja grāmatu zem mācību grāmatām).
Ko nevar aprīt, var iesaldēt, nav tik daudz. Es jau tāpat te tikai niekojos, eksperimentēju un novēroju, nevis lai visu ziemu būtu ko ēst. Laukos gan kaut uz ugunskura savārītu ievārījumus un visu nokarsētu, nevienu nopirktu burciņu nemestu ārā, lai būtu, ko piebāzt, tā grandiozi, lai uz veikalu jāiet reizi mēnesī pēc kafijas.
Ta kāda kafija, cigoriņus un zīles grauzdētu. Bet gan jau kkas atrastos, ko veikalā vajag, cukurs un sāls. |
|