|
Aug. 26th, 2015|12:54 pm |
Laikam jau tā pokrastinēšana ap laikapstākļiem beigsies ar bakstīšanos pa mājām.
Vispār ir uznācis kkas tāds, ar ko tālu netikt. Tik šausmīgi negribas strādāt, ka iekšas stingst. Iekšējais sliņķis uzpūties tik liels, ka es pat vairs nezinu, kā viņu pabāzt zem tupeles. Objekts arī tāds, vairākus gadus atlikts, un laiks drusku spiež, bet tikai drusku, jāpaspēj līdz sezonas beigām. Bet pa tiem vairākiem gadiem tieši pret šo objektu uzkrājies dīvains naidiņš, absolūti nepamatots. Jo klients ir labs vecs klients, 100% neuzmetīs utt.. Arī darāmais nemaz nav tik nejauks, kas tur, patepēt un nokrāsot logus, laba iespēja patrenēties, jo klients saprot, ka no sūda konfekti neuztaisīsi. Ironiski (dēļ tās nespējas), jo tieši tāds uzstādījums, ar iespēju eksperimentēt, ir mans mīļākais uzstādījums.
Īsāk sakot, izlaidusies līdz riebumam.
Varbūt varētu rasties iespaids, ka alpīnisti baigi labi nopelna, ka var atļauties šitā slinkot. Tie, kas strādā, drošvien arī nopelna (protams, labāk par celtnieku parasto), es vnk esmu pieticīga. Par daudz.
Bet, redzot kā daži kolēģi vasarā pašī, un kādi viņiem izcenojumi, bet ziemā tāpat vienam otram (un nemaz ne tāpēc, ka gribas grezni dzīvot) jāņem ilgtermiņa sms kredīts, es nespēju rast motivāciju art katru dienu līdz tumsai. Jēga ta. Tāpat neko sataupīt nevar, jo vairāk man ir, jo melnais caurums paliek rijīgāks. |
|