|
Feb. 20th, 2015|10:15 am |
Par aizmirsto.
Kādreiz (pamatskolā :) ) manas ģeogrāfijas zināšanas bija gana spīdošas, lai piedalītos ģeogrāfijas olimpiādē. Tagad tās ir nožēlojamas.
Bērnībā ar māsu, kad viena otru neienīdām un nevainojām visās savās neveiksmēs, spēlējām spēlītes. Pie sienas bija liela detalizēta pasaules karte. Uz tās mēs spēlējām "paslēpes"- atrodi manis nosaukto vietu. Kas var būt jautrāk par to, ka otrs ilgi nevar atrast mazu, bet vārdā nosauktu uzkalnu kkur trejdevītās zemes elles lokos.
Otra spēle man šobrīd liekas pavisam amizanta. Paņemt grāmatu no plaukta, un minēt izdevniecību, izdošanas gadu, eksemplāru skaitu, tulkotāju, mākslinieku, jebko. Mēs bijām labi uztrenējušās, un daudz no minētā pat zinājām no galvas, kaut grāmatu nebija maz. Šitais tika nodarīts ar katru jaunu grāmatu.
Īsāk sakot, jāsaštuko normāla karte. Nevis aizgaldē, bet ērti pieejamā vietā, lai neaizmirstas atlikušais nieks. |
|