| |
[Dec. 16th, 2023|08:32 am] |
Cik ļoti egocentrisks ir vidējais Rīgas iedzīvotājs, ir vērojams ne tikai auto/velo/gājēju kultūrā. To izcili var redzēt aizsnigušajā pilsētā. Slājam mēs visi tādi īpašām vajadzībām, tādi grāfi un hercogienes, viss mums pienākas, bet par to mēs spļausim no augstā torņa un nekad nekad mums nebūs labi. Jo visam ir jābūt ideāli.
Cilvēki iet, un uz augšu neskatās vispār. Es saprotu, ka jāskatās zem kājām, nubet atrodi to sekundi, uzmet aci, kas tur augšā priekšā notiek. Gar fasādi novilkta lente nenorobežo nedrošo vietu no drošās, tā vēsta, ka īpašniekam nav naudas/vēlmes/iespējas notīrīt jumtu, esiet, lūdzu, uzmanīgi.
Un tad tā matu skaldīšana un ļurināšana. Augšā tīra sniegu, ledus krīt acīmredzami lieliem blāķiem. Trotuārs norobežots. Līdz luksoforam, lai pārietu ielu, 15 metri. Kādam vienmēr jālien tur iekšā ar purpināšanu, ka es jau nu sevi neiešu ierobežot. A ko nenorobežojāt jau pie luksofora? Jā, bļe, a ko visu kvartālu neaizklapējām? Nu un ko ar tādu darīt? Sist ar lāpstu? Protams, ka viss apstājas, kamēr persona ir uzvaroši šķērsojusi laukumu.
Vai nīgri nopurpina- nu ļoti jau nu ērti jūs te visu iešanu esat sataisījuši. Tā lūk. Lāstekas krīt- slikti. Tā ir nebeidzama iedvesma īgnībai. Bet es neiešu tā mierīgi paciest nu ne vismazākās neērtības,lai tās lāstekas tiktu nodauzītas.
Realitāte ir, kāda ir. Rīgā nepietiek cilvēkresursa, lai ar visiem jumtiem tiktu laicīgi galā. Tīrot aktuālo sniegu, redzējām tik daudz notīrītu jumtu un kolēģus strādājam kā vēl nekad. Nu nebūs mums te viss un uzreiz, mēs te gadiem dzīvojam, būtu laiks pierast, ka ziemā mums ir Tā. Es nesaku samierināties, es saku, ka vajadzētu mums visiem pārskatīt savus ieradumus un attieksmi. Ar šito "visi vainīgi, es viens tāds cēls un man pienākas, kāpēc nav visi putekļi no takas nolasīti" mēs tak padarām viens otram rutīnas dzīvi pilsētā par elli. Mēs pilnīgi noteikti varam labāk.
Betnu šodien Rīgā tāpat elle bez indijas. |
|
|