| |
[Dec. 14th, 2023|10:55 am] |
Šīs pāris nedēļas, kuras vēl nav beigušās, diezgan tādas paskarbas sanākušas. Gan jau visi Rīgas jumtu ložņātāji ir komai tuvā stāvoklī, jo jumtu ir miljons, un mūsu nav nemaz tik daudz. Es personīgi knapi karoti varu noturēt un pagali krāsnī lieku abām rokām.
Tad agrais pirmsgaiļu rīts, tad vakars pēc ofisu darba laika, kā lai tur vispār kāds režīms noturas nebojāts.
Māja kā tādai vešerienei, dažādu slapjumu un netīrības pakāpes paltraki un inventārs izkārti, kur vien var ko uzkārt. Vakar pat "iejūdziņš" bija izgriežams, kas vispār bezmaz pirmoreiz.
Labi, ka sanāca viņdien lielo zupas grāpi izvārīt, un žēl, ka nevar krāsnis izkurināt nedēļai. Forši tiem, ko sievas sagaida ar siltu māju un ēdienu.
Ļoti pasakos savam ķermenim, es nesaprotu kā viņš vispār to var, no kurienes viņš ņem. Prese man tagad kā profesionālai vieglatlētei, un bicepsi kā jaunam puisim, kurš vēl nav kļuvis masīvs.
Šodien jūtos patrula, vakardiena mani piebeidza. Līdz tam biju kkādā až nedabiskā līksmībā, gan jau dēļ magnija dozām (sasodītā bioķīmija, ciest nevaru).
Šis ir neliels rezumē nevis sūdzēšanās, savu izvēli neesmu nožēlojusi nevienu brīdi. Un brīvdienas, kad beidzot pienāks, būs tik saldas kā nekad.
Un lampiņpilnā Rīga naktī no augšas ir skaista, bet to jau visi tāpat zina. |
|
|