| |
[Feb. 1st, 2023|12:43 pm] |
Padomju laikos mums, tas ir, vecākiem, kādu brīdi bija akvārijs ar zivtiņām. Gan jau vairāk bija gribējis tēvs, jo viņš veica apkopi. Citādi to darītu māte, ja mājās bija sieva vai meitas, viņš pat sviestmaizi pats netaisīja.
Reiz, kad mājās bijām tikai mēs abi, tēvs nolēma iztīrīt akvāriju. Lai dabūtu pareizo ūdens temperatūru, vajadzēja daļu ūdens uzkarsēt. Mans tēvs, apmēram 30gadīgs pieaudzis vīrietis ar diviem bērniem, ielej ūdeni stikla trīslitrenē un liek uz gāzes plīts uzsildīt.
Man bija kādi astoņi gadi un pilnīgi skaidrs, ka stikls tam neder, bet es neko neteicu. Jo nu, tēvs taču zina, ko dara, un manā bērnībā knīpas vīriešus nemācīja.
Burka, protams, saplīsa. Pārnāca mājinieki. Kad es stāstīju, kas notika, tēvs smējās par manu fantāziju, un neviens man neticēja.
Es viņus ļoti labi saprotu. Joprojām nesaprotu, uz kāda marsa jādzīvo, lai liktu stikla burku uz uguns. |
|
|