| |
[Dec. 7th, 2015|08:34 am] |
Pamodos pirms bija vērts celties, un pāris stundas nodarbināju sevi ar domu- kas ar tiem glaimiem tagad, pieaugušu cilvēku vecumā, mums, kuri kādreiz virtuvēs strīdējās līdz aizsmakumam un nesastrīdējās. Protams, neizdomāju.
Ja/kad es kādreiz palikšu resna un īdēšu par to, neviens koris mani nepārliecinās, ka tas tā nav, un re cik tev smuka kleita. Varbūt mani draugi nebūs arī tie, kas neprasīti katrreiz no jauna visu pateiks kā ir, bet nu toč ne tie, kas pūš pilnīgas pīlītes.
Ar glaimotāju es izlūkos neietu.
Piedodiet, varbūt ar sludinošo intonāciju pārcentos.
Mana grūtība ir, ka kur nu glaimus, es pat patiesu komplimentu reti spēju skaļi pateikt.
Jūs mēdzat glaimot un pēc tam aizmugurē pairgt- rekā noticēja? Vai pat bez pairgšanas (bāc, es pat nez kā ir sliktāk, ar irgšanu vai bez). Ir kāda situācija, kad glaimot ir ok? Tur kāzās, lai līgava sajustos līgaviskāk? Un kāpēc glaimu vietā neatrast kādu patiesu vārdu no tīras sirds vai vienkārši uzsmaidīt? Lai glaimotu, nav jādomā?
Vai esi izmantojis glaimus kā mērķa sasniegšanas līdzekli, piem., lai dabūtu darbu? |
|
|