| |
[Sep. 17th, 2015|11:17 am] |
Ir tik daudz visa kā sarakstīts par nākotni. Augsto tehnoloģiju attīstības rezultātā cilvēkam vairs nav jāstrādā. Augsto tehnoloģiju attīstības rezultātā Lielais Brālis vēro ne tikai darbus, bet arī domas. Cilvēki laimīgi attīstās par laimīgām būtnēm, jo vairs nav jāstrādā, un ir laiks rakstīt dzeju. Vai arī cilvēki nesaprot, ko lai tagad dara, kad nekas nav jādara.
Tas viss ir bezgala interesanti un kaut kas arī vilinoši.
Ir viens punktiņš, kas man šķiet aizdomīgs. Es saprotu, ka jau tagad hidroponika ir svarīgs pārtikas audzēšanas veids (ja tā varētu izteikties), arhitekti un co aizraujas ar vīzijām par milzu daudzstāvu siltumnīcām un pagrabiem lielpilsētas centrā, visiem dikti gribas ātrāk nokļūt gaišajā nākotnē, kur ēdīsim vistas kumosiņus uz kociņiem, tomātus audzēsim glāzē uz palodzes vai piespiežot pārtikas sintezatora pogu. Un inženieri būs tie, no kuriem Viss atkarīgs, augstākā kasta, kā Vonnegūtam iekš Player Piano.
Jau tagad daudzi bērni izaug par pieaugušajiem, dzīvniekus redzot tikai zoodārzā. Viss kļūst arvien sterilāks un bezpersoniskāks. Paies vēl kāds laiks, un tos, kam sagādā prieku kko audzēt zemē (nejaukt ar tiem, kuriem tas ir tikai veids kā nopelnīt), iespējams, uzskatīs par muļķiem (vai pat dabas kaitniekiem), kuri cilvēcei nedod nekādu pienesumu.
Nez kā cilvēks, kurš uzaudzis tādā gaļas (vai jebkā cita) uz kociņa pasaulē, uztvertu dabu situācijā, kad no tās kļuvis nosacīti neatkarīgs. |
|
|
| |
[Sep. 17th, 2015|03:08 pm] |
Dažreiz rodas iespaids, ka visādos kantoros kā, piemēram, Rīgas ūdens, ir slepenā štata vieta- tas kurš izsūta vienu rēķinu 3x (pirmais rēķins parasti atnāk nedēļu+ pēc apmaksas termiņa beigām, kas, viņi to speciāli?), pievienojot visādus mistiskus ciparus un līgumsodus. Un tad pēc tam to kkā sadala. Ar Latvijas pastu, piemēram.
Ūdenim vispār es izdarīju, lai saņemtu rēķinu elektroniski. Divreiz. Nevienam tas neinteresē.
Varbūt viņiem grāmatvedība joprojām nodriskātos blociņos ar saīsinājumiem, kurus paši vairs neprot atšifrēt. |
|
|