| |
[Mar. 7th, 2015|06:02 pm] |
Sieviešu rallijs. Haotiski izteikti novērojumi, secinājumi un bubinājumi.
Uz notiekošo noraugoties, likās ļoti ticams, ka sieviete ir vājais dzimums, un labākajā gadījumā ar viņu jāapietas kā ar viegli garīgi atpalikušu. Iespējamais iemesls, lai pasākuma apkalpotājiem paredzētajā papīrā ierakstītu korektu uzvešanos. Zināms, kas te ar "korekti" domāts, es tagad arī šeit cenšos būt "korekta", un reducēju b-vārdu skaitu.
Ar tādu pohujisma un nedomāšanas par savām darbībām koncentrātu es mūžā nebiju saskārusies. Gibēju rakstīt, ka sen, bet tā nebūtu taisnība.
Parkojamies ar vērienu, pa divām vietām (varbūt citādi nemaz neprotam?), ar ļoti ļoti retiem izņēmumiem. Ideāla telpas izjūta, vienalga kāda platība, stājamies tieši vidū, mēs taču esam tā vērtas.
Pilnīgs empātijas trūkums (nu tāds, ka acī dur), neviens nevienu nekur nepalaiž, nedomā pat kā pašām būtu ērtāk, taisa tizlus sastrēgumus parkojoties un izbraucot. Zinkā, ka raļļo ta raļļo, kad ta vēl mīs grīdā, ja ne tagad.
Tas nekas, ka attālums/laiks aprēķināts, lai brauktu bez noteikumu pārkāpšanas (bet pie mums jau 110 ir atļauts/papurinām cirtu un paplikšķinām ar acīm/).
Esam klāt labu brīdi agrāk kā nepieciešams, sitam laiku līdz atzīmēties (ja par ātru, soda punkti)un drūzmējamies.
Vairs nav kur parkoties? A ko, tā ir tikai pasākuma organizatoru vaina, viņiem to vajadzēja paredzēt. Jā, viņiem vispār vajadzēja ZInāt, ka sievietes nu reiz ir tādi muļķīgi radījumi, kam ar pirkstu jāparāda, jāpadzen, jākomandē, jāspiež darīt atkārtoti un jāpaskaidro acīmredzamas lietas (tādos apjomos tas nav izdarāms korekti, tādēļ netiek darīts vispār, bet noskatīties nav viegli). Un, ka varbūt ir kāds iemesls, kādēl nedrīkst parkoties lielajā brīvajā laukumā.
Nez, varbūt es par daudz ceru no cilvēkiem vispār, galvenais taču, lai jautri, kam kkas traucē, pats/pati vainīga, īgņa.
Būtu interesanti paskatīties kādu tamlīdzīgu vīriešdienas ralliju. Varbūt iedoma, ka vīrieši varētu būt organizētāki (tak jau bērnībā skauti bijuši), izkūpētu no kurienes nākusi.
Vēl ienāca prātā, ka nav ko cepties par tā saucamajiem sieviešu žurnāliem, varbūt tieši tas ir tas, ko šādas būtnes grib lasīt. A tie daži izņēmumi, kas negrib, viņu dēļ nav vērts ko īpašu izdot.
Tā kā tādi nevainīgi, bezrūpīgi dzīvnieciņi. Uzsmaidīsim, un ments mums neizrakstīs.
Mierīgi drīkst mani uzskatīt par augstprātīgu, bet es negribu neko kopīgu ar meiteņu bariņu, kas identificē sevi ar dūdiņām, zaķīšiem un kaķīšiem, nu patiešām negribu. Doma, ka viņas ar mani arī nez vai, ir atvieglojoša. Ja man tādā kompānijā būtu jāpavada nedēļa nav kur sprukt apstākļos, jeibogu, es kādu nosistu. Vai, ticamāk, kārtīgi iebiedētu.
Par laimi, pasaulē ir arī citi zvēri bez -ītēm. Un, par spīti visam, es ticu, ka tādu nav nemaz tik maz. Savādāk būtu jāiet aiz šķūnīša nošauties. |
|
|