| |
[Dec. 28th, 2014|10:00 am] |
Jau kkad atpakaļ, iespējams, pie kādas sarunas par bērniem, atradu sevī kārtējo, kas "nav normāli". Jo man nekad nekad nav interesējis, kā tad viņi rodas. Varbūt vainīgi lauki ar gotiņu un viņas vīru, bet varbūt Zolā ar Stendālu un citiem viņiem līdzīgajiem. Tas ir, biju informēta tāpat, bez visas intereses. Nav jābūt pieaugušam, lai saprastu, ka grāmatās komplekts- vecie laiki+ jaunas naivas eņģelīgas beibes+ jaunskungs aristokrāts, parasti beidzas nelāgi. Un nelāgumā parasti vainīgs tas jaunskungs, kuram par katru cenu bij jāievilina eņģeli kādā klusā vietā un jānoģērbj pliku. Nu, kā viņš to nabaga Esmeraldu no Katedrāles.
Es zināju, ka vīriešiem ir citādāk kā sievietēm (lasīju enciklopēdijas, kad nekā cita nebija), bet kā tieši tas dabā izskatās (medicīnas enciklopēdijā un citur arī bija tikai zīmējumi), man tiešām bija dziļi vienaldzīgi. Tās shēmas gan drusku lika galvu lauzīt, jo es nekādi nevarēju saprast, kur un kā tas viss, ko viņi sauc par sievišķajiem dzimumorgāniem, manī savietojas. Bet es labticīgi pieņēmu, ka ja jau enciklopēdijā tā rakstīts, tad tas viss man ir.
Kad iznāca slavenā zīlīte, mēs ar māsu tā gaidījām tā gaidījām, bet nesagaidījām. Pēc gadiem atradām, makulatūru šķirojot, noslēptu garāžā. Atceros kā dalījāmies puspatiesā neizpratnē par šitādu nejēdzīgu slēpšanu.
Pamatskolā mums 9. klasē bija anatomija. Tur bija arī sadaļa par vīrieša un sievietes anatomiju. To mums skolotāja lika izlasīt mājās, un izlasītais apspriests netika.
Lietišķajos mums bija homoseksuāls gleznošanas pasniedzējs. Ar nelielu (jo nevarēja tač no muļķītes kkādu baigo sapratni gaidīt) kaunu atceros kā mēs par viņu aizmuguriski ķiķinājām. Pat neatceros kāpēc pārstājām, varbūt paaugāmies un sapratām, ka viņš patiesībā kruts džeks un labs pasniedzējs.
Būt homoseksuālam padomju/postpadomju laukos, tas noteikti bija šausmīgi. Šaubos, ka kāds sev pāri tolaik varēja atrast šādai nelegālai savienībai. Domāju, ka pret ko tādu nobāl teju visas manas bērnības traumas.
Pirmoreiz dzīvē es orgānu, ap kuru griežas pasaules, ieraudzīju jau gandrīz 19 gadu vecumā. Un tad tas nebija nekāds šausmīgais vecmeitas vecums, par kādu drošvien tiktu pasludināts tagad. Es savā kursā (vnk nav citas atskaites sistēmas, tolaik skola bija mana pasaule) nebiju ne pirmā ne pēdējā. Mums tur bija diezgan daudz stabilu pārīšu, kas pēc pāris gadu bučošanās ap to laiku bija nobrieduši "kaut kam vairāk."
Bet 13gadīgu bērnu vēstules sīrupiņam par seksu man liek justies kā tādam citplanētietim. |
|
|