| |
[Dec. 14th, 2014|08:47 am] |
Te vajadzētu būt definīcijai, bet par definīciju laikam vēl nemaz nav vienojušies.
Dzirdēji, ka viņš izrīkojies šitā? A, tev jau neinteresē, tu jau egoists.
Manās neieinteresētajās ausīs ir nācis, ka es esmu egoiste.
Vakar ar draudziņu par šito runājām, un es izmetu, ka pusi savas dzīves to vien tik esmu darījusi kā (nu, ja neskaita visu pārējo) izdabājusi citiem, netraucējusi, mundrinājusi, mierinājusi, spilventiņus metusi un mēģinājusi pacelt pašcieņu. Un varbūt tā kā būtu pienācis laiks dzīvot sev (ahahaha, kāda klišeja, kurai definīciju nemaz nemeklēšu). Viņš tā kā apvainojās, jo iedomājās, ka puse manas dzīves ir ekskluzīvi viņa dārziņš, kurā es varētu gribēt akmeņus mest. Vai nav egoists? :)
Tātad, pusi savas dzīves es esmu bijusi (vai bijusi sevis spiesta būt) labiņa, pat ja gribējies uzbraukt vai nošauties. Lieki teikt, ka tas man nekādu laimību nav atnesis. No otras puses, varbūt mans siets vnk ir nepareizs un caurs, un nekas tur nepaliek?
Laikam jau nepaliek ar. Tāpēc, piedodiet, dārgie, man pašai sevis nepietiek. Un to, ko jūs man dodat, es pārāk bieži neprotu vai negribu lietot. Un nevēlos par to taisnoties. Varbūt man atkal kkad būs, un tad es visus pulcināšu kuplā pulkā laimē diet un apkampties zem saviem palietotajiem spārniem, kā arī mirklīgi atrisināšu pasaules sāpes un problēmas, tikai pacietību. |
|
|