| |
[Sep. 10th, 2014|11:21 am] |
Ir tādas situācijas, kuras mani emocionāli atsviež bērnībā. Vecāki blakusistabā skaļi strīdas, es ieraujos kkur stūrī. Tā es joprojām sēžu savā stūrī. Ieklemmējusies pret savu gribu, neiešu, neteikšu, neprasīšu, nemierināšu. Neuzprasīšos.
Nezinu par ko sencīši tik eksistenciāli bļaustījās tajos sensenajos laikos. Varbūt viņa viņam nedeva. Nuja, baigais prieks ar pļēguru. Nuja, tāpēc jau vīrietis pļēguro, ka sieva nedod.
Pamatskolā bija klasesbiedrs, kurš piebalsoja kopējam briļļučūsku apsmejošo korim, bet man bija sajūta, ka tas ir nopietni, ka viņš tiešām grib, lai sāp, ne ar parasto bērnu nesajēgšanu. Var jau būt, ka mans papiņš piekāpa pie viņa mammītes, jo tā g mašīna aizdomīgi bieži pie m mājas stāvēja, kur mehāniķim darba laikā nu nekas nebūtu darāms.
Visdrīzāk tas tā nebija, tad jau laukos par to ar citiem vārdiem runātu (vismaz par to mauku, jo vīrieši tik tādi nabaga pavedami jēriņi), un es arī to zinātu, pat ja nesaprastu, kas tur slikts, ka cilvēki draudzējas.
Vienalga.
Šobrīd es diezgan nesaprotu, kas man iekšā, ko es gribu, un uz kurieni man iet. Varbūt tāpēc visādas tizlas atmiņas no elles. |
|
|
