| sapnis par brīvo kritienu |
[May. 5th, 2014|10:08 am] |
Kurš gan ticēs, ka esi izplājies ar ausi betonā no augsta augstuma, ja tev pat acs nav zila. Tāpēc teicu, ka man uz ielas uzbruka.
Kā man tā gadījās paslīdēt, vairs neatceros, drošvien tās vācu fentazī filmas iespaidā, kuru skatījos pirms gulētiet (tur jaunkundze nolīgoja no apaļa observatorijas jumta), bet kritiens bija interesants. Sākumā nemaz ne tik ātri, paspēju visko izdomāt. Ka nevajadzētu nemaz sāpēt, ka smadzenes pašķīdīs ātrāk pirms es sajēgšu, ka jau šķīst un tā, parastais komplekts. Bail nebija. Tad pieslēdzās paātrinājums, bet kādu brīdi virs zemes atkal palika lēnāk, gaidīju sāpes, nesagaidīju.
Saklapes momentu jutu, bija skaidrs, ka no tāda nemirst. Prātīgi slējos augšā, jutu, ka sanāk, laikam samaņu tomēr zaudēju, jo pamodos no tā, ka pūlis mani baksta. Bet tā bija slimnīca un varēju iet mājās, kur dārzā notika dzimšansdienas svinības, kas pārtapa kaujā , pēc kuras es ar vienīgo vēl izdzīvojušo, nemīlētu un kopš pamatskolas tā arī nesatiktu klasesbiedru gājām glābt vecrīgu. |
|
|