| sapnis |
[Apr. 3rd, 2014|10:47 am] |
Sāka snigt sniegs, un mēs ar draudziņu un dēliņu nolēmām uzraut slēpes un aizšaut paskatīties kā vecrīgā izskatās. Pusceļā man viena slēpe salūza. Nospriedām, ka ātri aizšaušu atpakaļ slēpes nomainīt un vēlāk tiksimies.
Jo līksmi šļūcu ar savu slēpi un priecājos, ku labi sanāk, līdz atjēdzos, ka nezinu, kur dzīvoju. Adresi neatceros un rajonu. Tipa pārdaugavā. Galvā tāds tukšums kā kad kāds ar dzēšamgumiju būtu pašvīkājies, visi pavedieni aprauti.
Sniegs sāka kust, pametu slēpi un turpināju klimst. Satiku O, viņš pieteicās mani pavadīt, ja man esot duša. Duša man bija, to es zināju skaidri, atlika tikai šo atrast. Blandījāmies, un es atcerējos pašreizējās reālās dzīvesvietas adresi. Bet tikai adresi. Tomēr, tas jau bija pamats pajautāt cilvēkiem pēc ielas. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, cienāja ar tēju un visko stāstīja, bet viņu padomi veda mūs arvien lielākās auzās, un man jau sāka sāpēt kājas. Neko, vismaz apskatījām skaistu pārdaugavu, kura tikai daļēji eksistē reāli.
Pamodos un sapratu, kur dzīvoju. Karte uzzīmējās kā mazjaudīgs dators zīmē skrienošajam zāli zem kājām.
Tikai āķis ir tajā, ka meklēju es dzīvokli/māju, kas realitātē neeksistē, bet sapņos jau kopš cik atceros. Dislokācijas vietas tam mainās- pārdaugavā, vecliepājā, kā tādai raganas mājiņai ar kājām. Nav brīnums, ka karte gļukoja.
Šis nu bija tas, ko es sauktu par murgu. Ceru, tādā kategorijā tas arī paliks, nevis piezvanīs Vieša un teiks, ka visu pārdevis un man ir nedēļa laika izvākties. Tā ir mana pati lielākā baile šinī realitātē (nu, ja neskaita kakla nolaušanu utml., no kā es patiesībā nemaz tik ļoti arī nebaidos, jo tas nenotiks). |
|
|